Amerikas laiks

Mans ceļš uz Ameriku bija negaidīts un vienlaicīgi smalki izplānots no Dieva tā Kunga. Viss iesākās ar vienu liktenīgu tikšanos 1989.gada rudenī pie Brīvības pieminekļa. Tolaik ļaudis mēdza pulcēties mazos bariņos iepretim Brīvības piemineklim un stundām ilgi strīdēties par politiskiem jautājumiem. Vienā frontes pusē atradās latvieši, bet otrajā - krievvalodīgie. Protams, arī starp latviešiem vēl bija neskaitāmas frakcijas.

Tajās reizēs, kad mājup devos ar kājām, es parasti gāju garām Brīvības piemineklim un ziņkāres mākts klausījos veco ļaužu asās vārdu apmaiņas.

Reiz dzirdēju, ka viens amerikānis uzdod vietējiem jautājumus, droši vien saistībā ar vēsturi un to, kas pie mums te īsti notiek. Es zibenīgi noreaģēju un ar tulka palīdzību pateicu, ka Amerikā dzīvo mans vectēvs un es gribētu viņu atrast. Izrādījās, ka šis amerikānis ir no Kolorado Springsas (Colorado Springs). Mēs sarunājām, ka varēšu atnest vēstuli uz viņa viesnīcu. Tā arī izdarīju un pēc nepilna mēneša jau saņēmu vēstuli no vectēva. Amerikānim atgriežoties atpakaļ, vajadzēja tikai atšķirt White Pages.

Iesākās ilgi gaidītā sarakste, kas vainagojās ar izsaukumu uz Ameriku. 1991.gada augustā saņēmu jaunās Latvijas pasi, tad varēju beidzot kārtot visas pārējās formalitātes. Tā vēl bija Latvija, kura formāli atradās PSRS sastāvā, bet pēc pāris nedēļām jau svinēja savu faktisko neatkarības atgūšanu. Lielas cilvēku masas vienkārši vālēja prom no šīs zemes uz Rietumiem, Austrumiem, kur nu kurais.

Amerikas valdība toreiz nesteidzās ar Latvijas neatkarības atzīšanu de jure. Šo skumjo faktu jau daudzi ir piemirsuši. No sākuma tas bija jāizdara Krievijai, un tikai tad amerikāņi deva savu svētību.

Līdzko amerikāņi savu draudzīgo žestu bija apliecinājuši, viņiem vajadzēja triecientempā izveidot diplomātisko pārstāvniecību. Pirmais birojs viņiem atradās viesnīcā Rīdzene, uz kuru tad arī devos. Kad biju izgājis dokumentu pārbaudi, tad nācās noformēt PSRS ārzemju pasi Anrī Barbisa ielā. Arī tur viss gāja kā pa sviestu. Vienīgi mans uzvārds angļu valodā ieguva jaunu apveidu – no Rancis es kļuvu par Rantsis. Un atkal lielais dzīves paradokss – mēs tiekam jau starptautiski atzīti, bet līdzko tev ir jātiek ārā no savas tēvu zemes, tad bez PSRS ārzemju pases tu nekur vēl netiec.

Lai saņemtu Amerikas vīzu, man un visiem pārējiem tautiešiem tolaik bija jādodas uz Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu. Dievs bija parūpējies arī par kaimiņiem. Proti, mūsu Stabu ielas dzīvokļa kaimiņienei Ļeņingradā dzīvoja brāļa bērni, pie kuriem tad es arī varēju apmesties. Es ierados tur īsi pirms Ziemassvētkiem. Nācās stāvēt garā rindā divas diennaktis.

Vīzu beidzot dabūju. Savukārt vakarā, klausoties jaunākās ziņas es un visa pārējā pasaule negaidīti uzzināja, ka Mihails Gorbačovs ir atkāpies no PSRS prezidenta amata pildīšanas. Good-bye USSR! Kurš to būtu domājis 1991.gada sākumā!

Pirmā reize. Westport, Connecticut un New York

1992.gada 1.aprīlī ar pirmo FINNAIR reisu devos no Rīgas uz Helsinkiem un tālāk uz Ņujorku. Mani sagaidīja onkulis Artūrs. Iesēdāmies lepnajā baltajā auto un traucāmies uz Ranču ģimenes mājvietu blakus štatā Konektikutā, Westport pilsētā. Kamēr mēs braucām pa lielceļu, tikmēr onkulis kārtoja pa mobilo telefonu (hands free) savas biznesa lietas, jo tolaik bija viens no SONY korporācijas ASV viceprezidentiem. Kontrasta duša salīdzinājumā ar pelēcīgo postpadomju Latviju bija spēcīga, lai neteiktu vairāk. Onkuļa mājās mūs sagaidīja sieva Sjuzanna ar bērniem Niku un Adeli. Pie onkuļa dzīvojos piecas dienas.

Vizītes kulminācija bija Twin Tower apmeklēšana un pusdienas Apvienoto Nāciju ēkā, kur onkulim bija pazīstams šīs organizācijas sabiedrisko attiecību speciālists. Varēju iemest aci arī tukšajā Apvienoto Nāciju konferenču zālē.

Manitou Springs

Vēlā vakara stundā piezemējos Kolorado Springas lidostā, kur mani mīļi sagaidīja vectēvs. Beidzot mūsu ģimene savienojās – pēc 48 gadiem. Tieši šajos nākamajos divos mēnešos, kad dzīvoju pie vectēva, tika ielikts fundaments visai tālākajai dzīvei.

Es netiku lutināts kā citi jaunieši, aizbraucot pie radiem uz Rietumiem. Brīvais režīms valdīja kādas divas nedēļas. Vectēvs bija praktiskas dabas cilvēks. Viņš sarunāja iespēju, ka varu doties katru dienu klausītāja statusā uz Manitou Springs Middle School (MSMS), lai pēc iespējas ātrāk apgūtu angļu valodu. Gandrīz katru svētdienu devāmies uz vectēva draudzi – Rock of Ages luterāņu baznīcu Kolorado Springā.

1992.gada vasaras pauze

No Amerikas atgriezos jau pilnīgi cits cilvēks. Harē Krišnas un rērihiešu austrumu filozofijas vietā ienāca kristietība ar amerikānisko piesitienu. Lepni devos atrādīties uz skolu, lai paziņotu, ka 12.klasi tomēr pabeigšu štatos.

Ilgi nebija jāgaida līdz varēju pielietot angļu valodas zināšanas praksē. Mātes draudzenei Rīgas centrā uz Dzirnavu ielas piederēja viens dzīvoklis, kurā nesen bija iemitinājies amerikānis vārdā Lucas Rozsa. Tikšanās laikā ar Lukasu noskaidrojās, ka viņš būtu priecīgs, ja es varētu izlīdzēt ar mutisko tulkošanu. No problem.

Rīgas Komercbanka tika uzskatīta par vienu no stabilākajām bankām. Kopā ar Lukasu devāmies atvērt kontu. Viņš noguldīja tiem laikiem lielu summu – 1000 USD.

Kā jau Liepājas patriotam pienākas, atvedu Lukasu uz Liepājas dzintaru’ 92. Šajā bohēmiskajā koncertā viņš satika savu nākamo sievu Aiju. Pārnakšņojām pie mana politisko cīņu biedra Arvīda Iesalnieka, ar kuru iepazināmies Latvijas Jaunatnes Saeimas dibināšanas laikā. Arvīds tolaik šiverējās – veda uz kafejnīcām bulciņas. Ar savu aktīvo rīcību Arvīds manī radīja pārliecību, ka Liepājā viss notiek. Un, ja vēl saliek kopā ar Lukasa doto iespēju, kur varu izpausties kā tulks, tad tak nav jāiet studēt – darbs jau mani gaida, tā teikt. Balstoties uz tik naivām domām, es izdarīju izvēli par labu Latvijai.

Vasara paskrēja vēja spārniem. Šaurā draugu lokā nosvinējām 17 gadu jubileju. Un augusta otrā pusē atkal devos Amerikas virzienā. Tolaik šķita, ka lidināties uz Kolorado varēšu, kad vien vēlos. Visa pasaule bija manā priekšā.

Otrā reize. 1992.gada augusts – 1993.gada jūnijs

Neilgi pēc ierašanās vectēvs man deva trīs dienas, lai izlemju palikšanas laiku. Pirmās vizītes laikā vectēvs bija izkārtojis F1 vīzu uz četriem gadiem. Ja es būtu zinājis, kāds slima suņa murgs mani sagaidīs 90-to gadu Latvijā, protams, ka būtu ar vislielāko prieku pavadījis četrus gadus Amerikas vidusskolā. Kā būtu, ja būtu…

Kabatas naudai vectēvs bija atvēlējis piecus dolārus nedēļā. Jau no pirmās nedēļas cītīgi krāju peniju pie penija, lai varētu atļauties nopirkt dāvanu 15.septembrī vectēva 80. dzimšanas dienā. Klīdu no viena suvenīru veikala uz otru, bet neko sakarīgu par dolāru nevarēju atrast. Līdz uzdūros uz vietējo antikvariātu. Mission impossible – atradu grāmatu latviešu valodā tiešām pa dolāru, bet kādā citā veikalā nopirku kaklautu.

Amerikas vidusskolas dzīve lielā mērā atbilst tam, ko mēs varam redzēt televīzijas seriālos. Jaunieši jūtas brīvi. Skolotājam ienākot klasē, nav obligāti celties kājās. Arī es ātri iemācījos, ka nodarbību laikā var dzert Seven-Up un ēst čipšus. Divreiz nebija jāsaka!

Pirmajā semestrī es mēroju ceļu uz Colorado Springs Palmer High School angļu valodas kā svešvalodas nodarbībām (English as second language). Šajā ceļa posmā, braucot ar publisko autobusu, redzēju arī vienkāršo amerikāņu tautu. Pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem nebija personīgās automašīnas. Amerika nav tikai Hollywood and highways.

No šīs skolas atceros vienu aziāta izcelsmes skolnieka iecienītāko frāzi: Who cares? Tik tiešām – in America you have to take care of yourself. Tā bija mana pirmā integrācija krāsainajā multikulturālajā pasaulē. Kamēr esi vēl jauns, bez ideoloģiskās šļuras, tikmēr pasauli skati daudz atvērtāk.

Dienas otrajā pusē, atgriežoties galvenajā skolā, cik vien tas bija iespējams, es ieniru bibliotēkas klusumā. Ar amerikāņu vienaudžiem bija pagrūti atrast kopēju valodu.

Skola – mājas – izbraucieni ar vectēva civilsievu – baznīca: šādā kvadrātā pagāja mana ikdiena. Neviļus sāku ilgoties pēc onkuļa mēroga un sabiedrības.

1992.gada Ziemassvētkos Artūrs atbrauca ar savu ģimeni pie vectēva. Vectēvs man uzdāvināja uzvalku, kuru nopirkām J.C. Penny veikalā, Kolorado Springā. Svētku vakariņas bija paredzētas Broadmoor restorānā. Kamēr vectēvs ar Elvīru gatavojās braucienam, es sēdēju pirmā stāva istabā un skatījos televizoru. Fonā skanēja tolaik populārās dziedātājas Vitnijas Hjūstonas (Whitney Houston) dziesma “I will always love you!” Ar šo dziesmu man vienmēr asociējas un asociēsies vectēvs un mūsu Amerikas ģimene.

Wayne Burke

Manā klasē un skolā kopumā bija tikai viens īstais Amerikas indiānis. 85% bija baltādainie un 15% attiecīgi afroamerikāņi un meksikāņu izcelsmes jaunieši.

Pēc tam, kad Veins reāli iesita ar kāju pa pakaļu vienam no maniem pāridarītājiem, es varēju justies skolā drošs.

Lai gan vidējais amerikānis ir easy going, man tolaik radās iespaids, ka viņiem diemžēl pietrūkst dziļuma. Tāpēc es priecājos, ka skolā man ir atradies savs čoms, ar kuru var vismaz šad tad aprunāties.

Veins rakstīja patstāvīgo darbu par savas cilts vēsturi, kur iznākums mums visiem ir zināms – pamatnācijas iznīcināšana un asimilācija. Savukārt es pastāstīju par mūsu mazo zemīti un padomju okupācijas laiku. Kopīgā savas tautas sāpe mūs savienoja.

Hypercard/Macintosh Classic II

Mans pirmais dators bija Macintosh Classic II, uz kura es apguvu arī programmu Hypercard. Tas notika individuāli, sēžot skolas bibliotēkā, kur blakus atradās arī datorikas skolotāja Lance Hoffman kabinets. Šīs mācības rezultējās ar Hypercard lietošanas instrukcijas izveidošanu pārējiem skolas biedriem.

Uz datora es iemācījos rakstīt tieši MSHS laikā – tikai pie cita pasniedzēja – John Abeyta. Jā, viņš mūs pamatīgi dresēja, bet, pateicoties Džonam, es arī rakstu šīs rindiņas.

Klases biedri

Kontakts ar klases biedriem veidojās lēnām, jo sākumā jāapgūst valoda. Kaut kāda garīgā tuvība man izveidojās ar skolas kristiešu lūgšanas grupu, kura sanāca kopā reizi nedēļā.

Es nebiju iesaistīts sporta vai kādos citos pulciņos, jo pirmais pusgads bija liels kultūršoks. Fokusējos galvenokārt uz angļu valodas apgūšanu, lasot daudz žurnālus. Skolas bibliotekāre uz atvadām mācību gada beigās skolas gadagrāmatā ierakstīja zīmīgu frāzi:

“Bruno,

Best of Luck to you.

I hope yo will get a

Computer of your own soon and

Remember always – Patience is a virtue.”

No maniem klases biedriem vislielāko publisko atpazīstamību ir guvis Geoff Stults, kurš kopā ar brāli George bija modeļi un pēc tam aktieri Holivudā.

No meitenēm jāatzīmē Jill Armstrong, kura iegūlusi atmiņā ar fantastisku balsi. Priecājos, ka Džila aizgāja pa savu sirds ceļu, jo ne vienmēr skolas laika zvaigzne par tādu paliek arī pēc diploma iegūšanas.

Rock of Ages

Vectēvs piederēja Kolorado Springas luterāņu draudzei Rock of Ages. Baznīcu apmeklējām katru svētdienu. Iesākumā gan nesapratu sprediķu jēgu, tomēr pakāpeniski bilde kļuva skaidrāka. Laika gaitā tur iesaistījos jauniešu grupā, un kopīgi izbraucām ārpus pilsētas uz Denveru. Jā, amerikāņu easy going attieksme man patika – pilnīgs kontrasts smagnējai latviešu-postpadomju mentalitātei.

Pirmais darbs – Red Crags

Kaut kad vajadzēja sākt gūt pirmos ienākumus – cik tad var mācīties! Mums kaimiņos dzīvoja nekustamo īpašumu brokeris no Re/Max. Viņam bija objekts – viesu nams Red Crags, kuram tika meklēti jauni saimnieki. Lai objektu padarītu pievilcīgāku potenciālajiem pircējiem, brokeris Džerijs sarūpēja man nelielu darbiņu – pa dārza teritoriju izklāt mulču. Pirmais kapitāls 200 USD dzīves uzsākšanai Latvijā bija paša rokām nopelnīts. Žēl tikai, ka tas netika pēc tam pareizi likts lietā – līdzīgi kā citi naivie noguldītāji, arī es cerēju uz 90% dividendēm Bankā Baltija.

Atkāpe par štatiem

Daudzi cilvēki pēc atgriešanās no Amerikas man uzdeva retorisko jautājumu: “Vai nebūtu bijis prātīgāk palikt tur uz vietas?” Arī es pa šiem gadiem esmu neskaitāmas reizes centies atrast atbildi. Man nav viennozīmīgas atbildes. Materiālajā ziņā Amerika droši vien būtu nesalīdzināmi labāka izvēle. Bet psiholoģiskā ziņā – nemitīga vēlme atgriezties savā dzimtenē.

Uz skolas izlaiduma balli, ko amerikāņi sauc par Prom (no vārdiem: promenade dance) es ierados ar divām krievietēm – vienai (Mariko Matsumura) tēvs bija bagāts Maskavas uzņēmējs, bet otra no kādas citas Krievijas pilsētas. Krievvalodīgie emigranti no bijušās PSRS man tolaik bija dvēseliski tuvāki un saprotamāki nekā amerikāņi.

Mani vilināja milzīgās iespējas, kādas pavērās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tās bija spēcīgākas par visiem Amerikas kārdinājumiem.