Atpakaļ brīvajā Latvijā

1993.gada Jāņus jau sagaidīju Latvijā. Šeit viss notika – vārdos neaprakstāma rosība un patiesas brīvības sajūta. Piemēram, ejot pa Rīgas centru satiku Valteru Kaži no Rīgas 2.vidusskolas, kurš palepojās, ka teju katru dienu reģistrējot pa uzņēmumam. Tūlīt arī parādīsies nacionālā valūta lats. Tikko ievēlēta 5.Saeima. Skaidrs, ka no jaunieša perspektīvas raugoties, te bija simtreiz interesantāk par stabilo un inerto Ameriku.

Darbu varēja atrast uz sitiena. It sevišķi, ja esi jauns un zini angļu valodu. Atceros, ka sēžot skolas bibliotēkā Amerikā, es domāju par nākotnes darbu Latvijā. Tā kā biju aizrāvies ar Macintosh, tad loģiskā kārtā iztēlojos sevi par tirdzniecības aģentu. Pirmajiem savu CV nosūtīju SIA StarLett, kuri meklēja Macintosh tirdzniecības aģentu. Uz interviju tiku izsaukts, bet tālāk par sarunām nekas nenotika.

Vai atceraties kolorīto Viesturu Alksnīti ar Kanāls 4? Tolaik uzņēmēji tiešajā ēterā reklamēja brīvās darba vietas. Pieteicos uz SIA St.Georges International tirdzniecības aģenta vakanci Golden Wonder čipšu pārdošanai. Izturēju konkursu. Bija pat fiksēta alga Ls 20.00 nedēļā – tiem laikiem labs cipars. Pluss procenti no apgrozījuma. Uzņēmuma īpašnieks bija brits, pārmērīgi ambiciozs. Vienā no uzņēmuma tusiņiem, kur bija atnācis arī tikpat kolorīts Radio SWH dīdžejs Deivids Fokss (David Fox), viņš iesauca aģentus uz sarunu par jaunas preču grupas tirdzniecību – lietotiem traukiem. Man tā bija zīme, ka uzņēmums nav nopietns darba devējs. Taisnības labad gan jāsaka, ka 90-tajos uzņēmēji tirgojās ar visu, ko vien varēja pārdot. Tā bija tiem laikiem normāla prakse. Nostrādāju tur tikai divas nedēļas, jo gribēju stabilāku darba vidi. Vismaz paspēju atrast vienu pārtikas veikalu, kas paņēma čipšus uz realizāciju.

Viens no maniem naparņikiem, kurš bija krietni šiverīgāks par mani baudīja dzīvi uz pilnu klapi un kaut kad 90-tajos gāja bojā auto katastrofā. Viņš piederēja tai 20-23 gadnieku paaudzei, kura bija uzkodusi jauno laikmeta garu un mācēja kruķīt lietas. Tiešām žēl, ka aizgāja pāragri no dzīves, jo ar savām spējām droši vien būtu iekļuvis Latvijas miljonāru sarakstā.

The Baltic Observer/Radio AA

Tā kā gribēju saglabāt saikni ar angliski runājošo vidi, nopirku laikrakstu The Baltic Observer, kur ieraudzīju sludinājumu par reklāmas aģenta vakanci. Uz zvanu atsaucās nākamais tiešais priekšnieks Einārs Vītols. Sarunu uzsāku angliski. Vienojāmies tikties Preses Nama 20.stāvā reklāmas daļā.

90-tajos gados starp reklāmas aģentiem varēja sastapt cilvēkus, kuri agrāk bija strādājuši labi apmaksātās vietās. Un te pēkšņi viņi ir vienā līmenī ar 18 gadīgu jaunieti. Rīgas centrs tika sadalīts pa rajoniem, kur mums vajadzēja iet pa tiešo pie potenciālajiem reklāmdevējiem. Pirmā reklāmdevēja Amerikas-Somijas kopuzņēmuma FAMLAT, kas bija American Insurance Group meitas uzņēmums birojs atradās komjaunatnes namā uz Elizabetes ielas 45/47, kur veco laiku gaisotne vēl bija ilgi sajūtama pēc neatkarības atjaunošanas.

Tolaik Rīgā gandrīz katru mēnesi vērās vaļā restorāni un klubi. Tai skaitā klubs Ola (tautā tā runāja, ka tas piederēja dziedātājai Olgai Rajeckai). Klubs atradās pagrabā, Elizabetes ielā 63. Ieeja maksāja tikai Ls 0,50. Grēks netusēt! Tur iepazinos ar veikalu tīkla Woodpecker komercdirektori Mariku. Vārds pa vārdam, Marika ieteica netērēt laiku un enerģiju obzerverī. Radio AA Rīgas Neatkarīgais Raidītājs (RNR) – būtu krietni labāks variants. Kāpēc ne? Aizgāju uz reklāmas daļu Zigfrīda Meierovica bulvārī. Tur jau tirgus bija sadalīts. Marikai bija taisnība, reklāmu uz Radio AA varēja pārdot nosacīti ātrāk. Tomēr konkurence aģentu starpā arī lielāka.

Sanāca, ka pāris nedēļas sēdēju uz diviem krēsliem. Piektdienās obzerverī parasti bija tusiņi. Vienā no tiem, atrodoties jau labā kondīcijā, ieraudzīju savu otru priekšnieku no radio – Māri Medni, kurš tusēja kopā ar manu avīzes priekšnieci un līdzīpašnieci Aldu Staprānu. Māris ieteica izvēlēties, pie kā tad es turpmāk strādāšu.

Tas bija laiks, kad Rietumi draudzējās ar Austrumiem. Krievu žurnālists Nikolajs Kabanovs varēja mierīgi sēdēt ar mūsu tautieti Kārli Freibergu (The Baltic Observer redaktoru) no Kanādas – viņi sapratās lieliski. Mēs viņiem likāmies kaut kas interesants un otrādi.

Redakcijas telpās 5.stāvā, kas atradās blakus izdevniecībai Santa Mr.G vienmēr rūpējās par jautrību. Protams, vienu otru reizi viņš atļāvās būt nopietns, bet pārsvarā vienmēr humora pilns.

18 gadi tas ir arī laiks, kad tiek meklēta otrā pusīte. Tāpēc brīvi pievienojos visiem amerikāņu un kanādiešu kolēģu tusiņiem. Tikai aizbraucot uz kādu slēgtu deju klubu bijušajā rūpnīcā Straume, es uzzināju, ka mums redakcijā ir liels netradicionāli orientētu kolēģu skaits. That’s fine – Amerika bija padarījusi manu skatu uz pasauli plašāku un tolerantāku.

1993.gada novembrī es sajutu pirmās konkurences vēsmas mūsu reklāmas daļā – uz darba interviju bija atnācis Ivo Valdovskis, kuru man nācās nointervēt tiešā priekšnieka Eināra vietā. Neizbrāķēju topošo konkurentu. Tāpēc visai loģisks kļuva mans pirmais publiskais komentārs pie alus glāzes, svinot mūsu grāmatvedes Līvijas vārda dienu, ka es gribētu izdot savu avīzīti.

Kad mans rūpīgi glabātais noslēpums ar grāmatvedes Līvijas starpniecību bija nonācis līdz lielajam priekšniekam Gintam Vīnam, tad vienu dienu mums notika tet a tet saruna Preses Nama kafejnīcā Zebrā par to, kurš būs mans nākamais biznesa partneris – Gints vai Einārs.

“Bruno, atceries – biznesā nav draugu.

Ir tikai partneri!”

Droši vien Gints bija saskatījis manī perspektīvu. Bet es savā jaunības maksimālismā nespēju pieņemt, ka man ar kādu būtu jādalās.

Kurš gan tobrīd varēja iedomāties, ka pēc sešiem gadiem The Baltic Observer (TBO) galvenā redaktora Kārļa Freiberga māte kļūs par Latvijas valsts prezidenti?

Mans lielākais sasniegums TBO laikā bija pielikuma izveide folkloras festivālam Baltika’93. Gana atbildīgs pasākums, kuram avīze saņēma finansējumu no Sorosa fonda, tamdēļ visam vajadzēja būt perfektam. Šajā projektā bija iesaistīti vēl divi cilvēki – vīrs brits ar sievu amerikānieti, kuri nesen parādījās avīzē. Pēc šī pielikuma nodošanas es guvu iekšējo pārliecību, ka savas avīzes izdošana ir mana lieta. Ļoti patika radošā gaisotne, kura vainagojas ar taustāmu rezultātu.

Pēdējais un vienlaicīgi mans lielākais reklāmdevējs bija vācu apdrošināšanas kompānija Alte Leipziger. Simboliska norāde uz manu nākotnes dzīvesvietu pēc 18 gadiem.

Pircēja Draugs

Ideju noskatīju Amerikā, kur bezmaksas reklāmas pielikumi (t.s. “shopper”) ir ierasta lieta. Bet 1994.gadā viss bija savādāk - vienīgā bezmaksas avīze, kuru saņēma visi rīdzinieki bija Avīze visiem. Uzņēmumi varēja atļauties ievietot mazus reklāmas laukumiņus. Mana ideja radikāli atšķīrās no konkurentiem, proti, preču fotogrāfijas ar cenu.

Tas bija laiks, kad viss tikai veidojās – bankas atradās bijušo bērnudārzu ēkās. Pārdot varēja praktiski dajebko, pat reklāmu. Es negribēju būt sliktāks par pārējiem un sāku kalt plānus par reklāmas avīzītes izdošanu.

Es biju pārņemts ar savu ideju. Pirmajam avīzes numuram reklāmu savācu trīs nedēļu laikā. Vienalga kādu projektu jūs arī gribētu uzsākt, ir svarīgs tieši pirmais klients, kurš teiks jāvārdu. Andris Blaka, kurš tolaik vadīja jauno reklāmas aģentūru AGE, noticēja manai iecerei un teica, ka no viņu klientiem būs veikals ELECTROLUX un gaismas ķermeņu veikals VERNERS (Brīvības ielā). Tas man pavēra durvis, lai pārliecinātu nākamos reklāmdevējus – veikalu EUROSKOR, ČEHIJA, FAKTORIJA, TIKS, GROSS AUTO un citus.

1994.gada 6.septembra vakarā Pircēja Draugs bija nodrukāts Preses nama tipogrāfijā. Tās bija neaprakstāmas sajūtas, kad savos 19 gados tu beidzot jūties kā karalis. Visa pasaule ir tavā priekšā un nekas vairs nevarēs atturēt no uzvaras gājiena.

Pircēja Draugs man iedeva pamatīgu rūdījumu, kurš nav salīdzināms ar teorētiskām augstskolas zināšanām. Gribi ēst – tad pārdod. Vienkārši ej un pārdod! Kaut vai vienu sludinājuma rindiņu par vienu latu.

Par reklāmas pārdevējiem

Deviņdesmitajos gados par reklāmas aģentiem gāja strādāt ne aiz labas dzīves – jo skarbi tas atsaucās uz krievvalodīgajiem, no kuriem daudzi zaudēja darbavietas dēļ latviešu valodas nezināšanas. Tirgoja visur un itin visu. Vai atceraties tos drosmīgos avīžzēnus, kuri uz ielas starp mašīnām tirgoja SM-Reklama, vai arī piedāvāja ātri nomazgāt mašīnu, kamēr stāvat korķī?

Reklāmas pārdošanu mēdz pielīdzināt gaisa pārdošanai. Zināma patiesības daļa tur būs, lai neteiktu vēl vairāk. Es pārdevu reklāmu nevis tāpēc, ka man to patika darīt, bet tāpēc, ka man tas padevās. Lai nonāktu līdz vienam darījumam, bija jāpārvar neskaitāmi atteikumi. Un tieši šo faktu daudzi reklāmas aģenti nespēja psiholoģiski izturēt. Tas neattiecas tikai uz reklāmas sfēru, bet tiešo tirdzniecību kopumā.

Kāds bija mans slepenais ierocis? Noteikti neatlaidība. Varbūt arī cilvēciskums, jo es centos respektēt uzņēmēju izvēli. Te gan ir jānošķir, ka es nerespektēju “nēvārdu”, ja tas nāca no zemāk stāvošiem darbiniekiem. Dažkārt vajadzēja būt uzstājīgam, lai tiktu līdz pašai augšai.

Kādi reklāmdevēji man ir iespiedušies atmiņā? Daži noteikti. Piemēram, viens bateriju tirgotājs Tallinas ielā Pircēja Draugu nodēvēja par “Pārdevēja Ienaidnieku”. Tā arī reklāmu neiedeva.

Atceros Fuji Fillmaris salona īpašnieku Igoru, kurš nokaulēja 50% atlaidi. Viņš iemācīja patiesību, ka bizness turas uz pastāvīgiem klientiem. Līdzīgi kā to teica Marina Tauriņa no Euroskor Latvija.

Western Carpets man asociējas ar jauko reklāmas menedžeri, kura bija saprotoša pret reklāmas aģentiem. Es pat teiktu – dāsna!

Gross Auto īpašnieks Gunvaldis bija īsts pacietības skolotājs. Vienu reizi vajadzēja gaidīt ļoti ilgi – teju divas stundas. Tiešām negaidīta bija viņa pēkšņā aiziešana no dzīves, pašam to sev atņemot.

Reklāmas pārdošana manī attīstīja dzelžaino gribasspēku – iet līdz galam savu mērķu sasniegšanai. Vienlaicīgi tā uzlika milzīgu atbildības nastu, jo reklāmdevējs savā ziņā bija kā naudas noguldītājs. Katru reizi atnesot svaigāko avīzītes numuriņu es apliecināju, ka joprojām “esmu dzīvs” – tātad uzticams.

No biznesa pozīcijām raugoties, tas bija neprāts, kuru vajadzēja jau klapēt ciet 1995.gada Ziemassvētkos – tad viss bija pa nullēm, bez jelkādiem parādiem, kuri straujā tempā pieauga līdz ar 1996.gadu, pamatīgi sabojājot manus nervus. Tagad, kad varu mierīgi bez emocijām paskatīties uz šo biznesu, es neturu vairs ļaunu prātu uz “nēteicējiem”. Patiesībā tas bija gana riskants pasākums – uzticēties 20 gadīgam jaunietim. Nozarē bija pietiekoši daudz gadījumu, kad no solītās reklāmas nebija ne vēsts.

Par melošanu

Lai izdzīvotu, dažkārt nākas arī melot. Reklāmas biznesa gadījumā runa ir par tirāžām. Melot nav labi, piekritīsiet. Tanī pat laikā līdzko pasaki patiesību, tad cilvēkus tā var atbaidīt. Reklāmdevējiem patiesība nav vajadzīga, simt punkti - vismaz 90-tajos gados. Labāk saldi meli. Un to pašu jau var pavaicāt arī reklāmdevēju virzienā. Vai viņi vienmēr savās reklāmās apgalvoja patiesību? Būsim godīgi - ne vienmēr.

Sākotnējā tirāža Pircēja Draugam bija 14’000. Tomēr krītot apgrozījumam vajadzēja arī apgriezt tirāžu uz 10’000. Šis cipars vēl bija tā psiholoģiskā robeža pie kuras varēja pārliecināt uzņēmējus noriskēt ievietot reklāmu. Protams, tas nebija konkurents SM-Reklama vai, pasarg Dievs, Avīze Visiem tirāžai.

7000 tirāžu es vēl varēju nopārdot, jo Pircēja Draugs gāja kā pielikums laikrakstam Diena, vēlāk arī Dienas Biznesam un Bizness&Baltija. Taču vienā jaukā brīdī nācās sākt melot – reālā tirāža bija 1000, bet reklāmdevējiem tika teikts 10’000. Pēc pāris gadiem es pārtraucu šo spēlīti – citus, protams, var apmānīt, bet ne jau sevi.

Par reklāmas atdevi

Mazā biznesa reklāmdevēji parasti bija ieinteresēti reālā atdevē. Tikai kā to izmērīt? Jauni klienti un zvani, tas, protams, ir rādītājs. Bet izdarīt pirkumu – tā jau ir cilvēka brīva izvēle. Atmiņā iespiedušies daži klienti, kuri tik tiešām saņēma reālu atdevi. Europa Mobel, kas 90-to gadu vidū bija viskrutākais mēbeļu salons zināja, ka viens otrs pasūtījums nāca tieši no Pircēja Drauga. Arī Pioneer/Telefunken veikals juta atdevi.

Bet kopumā ņemot man ir jāpiekrīt daudziem nēteicējiem, ka “vislabākā reklāma ir labi padarīts darbs un serviss”. Un dažkārt tieši tā arī bija, ka visskaļākās reklāmas bija uzņēmumiem, kuriem ne vienmēr bija tā labākā un kvalitatīvākā prece jeb pakalpojums.

Anglikāņu baznīca

Ieradumam ir liels spēks. Tas attiecas arī uz dievkalpojumu apmeklēšanu. Amerikas luterāņu baznīcas brīvības gars mani bija savaldzinājis. Nesalīdzināms ar iesīkstējušo latviešu konservatīvismu. Tolaik bija tikai viena baznīca, kurā notika dievkalpojumi angļu valodā. Tāpēc arī sekoja mana aktīvā iesaistīšanās šajā draudzē un tās korī. 1994.gadā nokristījos un iesvētījos.

Anglikāņu baznīcas darbību 90-to gadu sākumā atjaunoja amerikāņu mācītājs Ardens Haugs (Arden Haug). Tolaik baznīcēni lielākoties sastāvēja no amerikāņu uzņēmējiem un diplomātiskā korpusa. Tai skaitā pirmais ASV vēstnieks Latvijā John Silins ar savu kundzi Elisabeth.

Uz visu baznīcēnu fona atšķīrās J.C.Cole – ar melno amerikāņu platmali. Lepns amerikānis, kurš reiz pagrabstāvā pie kafijas tases iedeva svarīgu padomu:

“Bruno, always remember the names!”

Džons ir noteikti ierindojams starp neaizmirstamajiem Latvijas amerikāņiem.

NEKUSTAMIE ĪPAŠUMI

Individuālais aģents

Pateicoties manai darbiniecei Lidijai, 2000.gadā paralēli uzsāku darboties nekustamo īpašumu sfērā. Nesaprotu kāpēc, bet Lidija Pircēja Draugā tikai piehaltūrēja. Ikdienā viņa pelnīja iztiku kā dzīvokļu īres māklere un ieteica arī man pāriet uz šo sfēru.

Tolaik viss starpniecības bizness balstījās uz sludinājumiem un reklāmām avīzēs. Google funkciju tad pildīja biezā SM Reklama. Internets atradās vēl pašā attīstības sākumā. Mājaslapu izveide ļoti dārga – drukātie mediji vēl rullē.

Biznesa modelis bija relatīvi vienkāršs – čekot regulāri sludinājumus, kur uzņēmumi meklē telpas, uzzināt potenciālā klienta prasības un piemeklēt piemērotas telpas.

Pirmais darījums bija maijā, Avotu ielā 12. Telpu īpašnieks skatlogā bija izlicis sludinājumu, ka iznomā telpas. Kad biju uzzinājis visus telpu nomas parametrus, sekoja zvans klientam, kur tos nosaucu. Atbrauca, apskatījās un pēc divu dienu pārdomām teica, ka ņem. Ar to viss nebeidzās, jo veikalus vajadzēja vēl un vēl. Viņi gribēja pakāpeniski slēgt savas būdiņas Rīgas centrāltirgū un pāriet uz normāliem veikaliem pilsētas centrā.

Nekustamo īpašumu sfērā strādājošie lieliski zina, ka tas nav darbs ar nekustamajiem īpašumiem, bet gan ar cilvēkiem un informāciju, par kuru klienti ir gatavi maksāt labu naudu.

Es mācījos līdzi ar viņiem – gan saviem apavu tirgotājiem, gan daudz pieredzējušākiem tirgus spēlētājiem. Piemēram, tobrīd spēcīgā konditorejas un bistro tīkla SIA Dēli īpašnieka. No prasīgā klienta, kurš atraidīja daudzus objektus, iemācījos bāzes patiesību, ko vajag zināt katram tirdzniecības telpu māklerim – vieta, vieta un vēlreiz vieta. Pievēršot īpašu uzmanību garāmgājēju plūsmai.

Būt individuālam māklerim līdz zināmam laikam ir jauki. Ikvienam no mums ir vēlme pēc izaugsmes. Nekustamo īpašumu nozarē tas ir iespējams, ja strādā pie lielajiem tirgus spēlētājiem, piemēram, ārvalstu filiālēs vai kopuzņēmumos.

BPE Baltic Property Expert

2004.gada maijā nokļuvu uzņēmumā SIA BPE Baltijas īpašumu eksperti. Atrašanās vieta ideāla – Elizabetes iela 63, uz stūra ar Tērbatas ielu. Viss pilsētas centrs ir vienas rokas attālumā. Atliek tik pelnīt naudu.

Biroja telpām, atšķirībā no tirdzniecības telpām, atrašanās centrā vēl negarantē klientu plūsmu. Tas ir prestižs, bet ar to vien nepietiek.

Priekšniece bija aizņemta ar galveno pamatbiznesu, kas viņai nodrošināja klientu straumes – ar īpašumu vērtēšanu. Attiecīgi starpniecības bizness atradās tādā kā pašplūsmā. Jā, pirmo pusgadu es itin bieži sev vaicāju, ko esmu šeit pazaudējis? Pagrieziena punkts notika līdz ar starptautiska pasūtījuma iegūšanu – RD Līzingu bija nopirkusi amerikāņu GE Money. Ar šo klientu sāku apgūt īpašumu analīzes pamatus, kā arī ieguvu pieprasījumu meklēt telpas reģionos.

Vēl priekšniece mani negaidīti paņēma līdzi uz tikšanos ar Nordea bankas pārstāvjiem. Bankai bija ļoti ambiciozi plāni filiāļu tīkla izveidē visos reģionos. Labāku klientu bija grūti iedomāties. 2005.gads tik tiešām bija treknais gads, kā vēlāk mēdza apzīmēt laiku līdz īpašumu burbuļa pārplīšanai 2008.-2009.gados. Strādājot individuāli, es nebūtu piekļuvis starptautiskajiem klientiem.

Uz to brīdi Latvijā Skandināvijas uzņēmumi pārsvarā ienāca caur Igaunijas nekustamo īpašumu filiālēm – Ober Haus un Arco Real Estate. Arī mūsu Igaunijas birojam bija ekskluzīvi klienti, tāpēc priekšniecība regulāri mēroja garo ceļu uz Rīgas biroju.

Vienā no šādām tikšanās reizēm es sāku nopietni aizdomāties par augstākās izglītības iegūšanu. Mūsu birojs bija pilns ar jauniesauktajiem aģentiem. Tambets Tīts (Tambet Tiit) atļāva visiem rindas kārtībā stādīties priekšā. Izrādījās, es biju vienīgais bez augstākās izglītības. Sajutos neomulīgi. Septembrī pēdējā brīdī paspēju vēl ielēkt aizejošajā vilcienā – uzsāku studijas Rīgas Starptautiskajā Biznesa un Ekonomikas Administrācijas augstskolā (RISEBA). Tobrīd mēs visi dzīvojām ilūzijā, ka zelta laiki turpināsies mūžīgi. Pie toreizējiem ienākumiem studiju maksa LVL 100 mēnesī neradīja grūtības.

BPE laikā atraisījās mans snaudošais rakstnieka talants. Iesaistoties Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācijas (LANĪDA) aktivitātēs, līdzdarbojos mākleru rokasgrāmatas izveidē. Lielisks laiks, kurš būtu pelnījis atsevišķu grāmatu.

BPE priekšniecība novērtēja manu dedzīgo darbību uzņēmuma labā - saņēmu piedāvājumu, no kura bija grūti atteikties – apmaksātus Certified international property specialist (CIPS) kursus vienas nedēļas garumā, ko rīkoja LANĪDA sadarbībā ar Amerikas kolēģiem. Šo kursu laikā iepazinos ar nākamajiem biznesa partneriem.

Your trust – our competence

Ikvienam sapnim kaut kad pienāk gals. 2008.gads iesākās ar noskaņojumu, ka ballīte ir beigusies. Protams, viens otrs spēlētājs vēl pēc inerces uz kaut ko cerēja. Tomēr tālredzīgākie jau paspēja atbrīvoties no īpašumiem, vai arī ievērojami samazināt attīstības plānus. Es vēl cerēju.

Bija skaidrs, ka 200 kv.m. lielo biroju Rīgas centrā vajadzēs slēgt, pārejot uz ko mazāku. Gada sākumā vēl cītīgi strādāju pie BPE Latvijas filiāles biznesa attīstības plāna – pārtulkoju igauņiem saprotamajā angļu valodā 30 lpp. tekstu.

Igauņi ar savu lēnīgo pieeju turēja mūs neziņā. Par vietējo partneri SIA Ēka-Centrs viss bija šķietami skaidrs – viņi negribēja nodarboties ar labdarību. Liela daļa no kolēģiem jau bija aiztinuši makšķeres. Maijā vadība paziņoja nepatīkamo verdiktu – Igaunijas neieguldīs naudu. Tas nozīmēja, ka mums būs jāatvadās no savas siltās darba vietas.

Šo nepatīkamo ziņu uztvēru sāpīgi. Pārdzīvoju. Lai gan tikai četrus gadus, tomēr biju ielicis darbā sirdi un dvēseli. BPE bija daļa no manas profesionālās identitātes, kura uzņēmuma īpašniekiem pēkšņi vairs nav vajadzīga. Uzņēmuma devīze “Your trust – our competence” vairs nedarbojās.

Mūžīgais students

2007.gada rudenī, kad gaisā jau virmoja tuvumā esošās nekustamā īpašuma krīzes pazīmes, es nolēmu īstenot senu ieceri – iestāties studentu korporācijā.

Mana pirmā saskaršanās ar buršiem bija notikusi jau 1990.gadā, kad uzsāku darbu pie Dr.Kārļa Skaldera autobiogrāfijas rediģēšanas. Skalderam pie sienas stāvēja Talavijas krāsu deķelis. Arī atmiņās viņš vairākās vietās pieminēja savas gaitas korporācijā.

Pirmā loģiskā izvēle krita par labu Talavijai, taču atminoties, ka Skalders piedzīvoja mūža izslēgšanu no korporācijas, lai gan tolaik jau bija 90 gadu vecs un pie tam vēl akls, domas par šo korporāciju atliku. Pārāk negatīva priekšvēsture.

Kā nākamo alternatīvu apsvēru Letoniju, jo tajā sastāv mans Amerikas onkulis Artūrs. Beigās izdomāju, ka būtu jāizvēlas tāda korporācija, ar kuru man ir pašam savs stāsts. Un no tāda viedokļa raugoties, izvēle viennozīmīgi krita uz Tervetia, jo šai korporācijai es atradu telpu nomnieku Double Coffee, kurš ilgu laiku nodrošināja korporāciju ar labiem ienākumiem.

Tervetia sabiju trīs semestrus – no 2007.gada septembrim līdz 2008.gada decembrim. 2008.gadā nenoliku krāsu eksāmenu, jo prātā tad galīgi nebija dziesmu tekstu iekalšana un paukošanās - nekustamo īpašumu krīze pieņēmās spēkā ar katru dienu. Pozitīvā lieta šajā posmā – līdzdarbojos P!K!V!K! un pirmo reizi mūžā kāpu uz Dziesmu svētku skatuves kā korists.

Goodbye Latvia

Dzīvojot Rīgā, es visu laiku ilgojos atgriezties bērnības pilsētā Liepājā - pie savām saknēm Jaunliepājā. Ideālā gadījumā tam vajadzēja notikt sekojoši. Es iegādājos kādu dzīvokli, kas būtu mans pieturas punkts Liepājā nedēļas nogalēs. Pakāpeniski iepazīstot vietējos apstākļus, varētu tad domāt par kaut kāda maza biznesa attīstīšanu uz vietas. Sapni par Liepāju izsapņoju deviņos mēnešos, kad krīzes laikā pārcēlos uz Liepāju 2010.gada nogalē, lai jau nākamā gada augustā dotos uz Vāciju.