Atpakaļ Latvijā

2018.gada jūlija sākumā Ecolines ieripoja saulainajā vakara Liepājā – beidzot mājās, kur neviens tev neuzdrošināsies teikt – ich verstehe sie nicht (es jūs nesaprotu). Diemžēl jauko svētlaimes brīdi pārtrauca raupjā dzīves realitāte, kad divi latvieši, savā starpā sarunājoties, bieži lietoja bļaģ. Laipni lūgti dzimtenē!

Sevis atrašana

Kad uzsāku darbu The Baltic Observer es atrados radošās industrijas habā – Preses namā, kur visapkārt bija rakstošie cilvēki un maketētāji. Tajā laikā es biju ieciklējies tikai uz vienu virzienu – reklāmu pārdošanu. Ceļš pie sevis tāpēc jau ir ceļš – tas nav sprinta skrējiens pāris sekundēs. Manā gadījumā tie bija teju 30 gadi. Lai nonāktu līdz galamērķim, nākas iziet arī neceļus. Tāpēc ikviena pieredze ir tā vērta – arī tad, ja viņa pirmajā acu uzmetienā šķiet maznozīmīga.

Karostas cietums

2020.gada jūnijā uzsāku gida gaitas Karostas cietumā (KC). Šis vēsturiskais objekts ir ļoti pretrunīgs – vieniem patīk, citus pat par velti nedabūsi iekšā. Šeit es varu pielietot pilnībā savas trīs svešvalodu zināšanas. Daudzi cilvēki sajūt pagātnes negācijas un netaisnības, kurām bija pakļauti jauniesauktie. Citiem tā ir atkal sastapšanās ar savu jaunību. Cilvēki ir tik dažādi!

LPSR karogs

Ekskursiju laikā, kad iznāk darīšana ar jauno paaudzi, man ir viens jautājums, kuru visiem uzdodu, ja viņi ir no Latvijas. Runa ir par LPSR karogu. Aptuveni 70 % jauniešu to neatpazīst. No vienas puses, mums tak ir jāzina sava vēsture. Bet no otras puses, varbūt nav nemaz tik slikti, ka jaunā paaudze vairs neatpazīst daudz ko no pagātnes mantojuma. Viņu prāti tad ir mazāk aizspriedumaini un nav piesārņoti ar pagātnes drazām. Retorisks un grūts jautājums, uz kuru atbildes ir jāatrod katram pašam.

KAMERA vai KAMEPA

Otrs interesants moments, kuru dažkārt uzsveru ekskursijas laikā ir saistīts ar uzrakstiem uz kamerām. Tas lieliski parāda to, kas ar mums notika Atmodas laikā un savā ziņā pat līdz šai dienai. Mēs esam pārņēmuši šo vārdu no krievu valodas. Atlika pievilkt tikai nelielu ķeksīti pie burta P un iznāca burts R. 1990.gada 4.maijā mēs arī nomainījām ķeksīšus – LPSR pārsaucām par LR. Un tauta noticēja, uzgavilēja, ieskaitot mani. “Kāda tam vairs nozīme?” – man varētu iebilst. Draugi mīļie, nozīme ir itin visam. Bet tas jau ir atsevišķas grāmatas stāsts – “LPSR 2.0”

Par apmeklētājiem

Ir divu kategoriju apmeklētāji – vieni, kuri vienaldzīgi šļūkā pa ekskursijas laiku, tā arī neuzdodot nevienu jautājumu. Varētu likties, ka tās ir ideālas ekskursijas – nav jautājumu, nav problēmu. Ne gluži. No gida pozīcijām raugoties, tas ir ļoti nepatīkami, ka tu ieguldi savu enerģiju un laiku, nesaņemot pretim atgriezenisko saiti. Un tad ir otra kategorija, kurai lielākoties ir jau prognozējami jautājumi. Protams, pagadās arī pa vienam otram āķīgam jautājumam. Kā mums mācīja gidu kursos – “gidam viss nav jāzina”.

Cilvēku atšķirības mēs redzam ne tikai pēc jautājumu uzdošanas, bet arī pēc izcelsmes valsts un tautības. Man vislielāko gandarījumu sagādā ekskursijas vācu valodā, vai arī angļu valodā, kur ekskursanti ir patiešām ieinteresēti kaut ko uzzināt, jo viņiem nekas par Latvijas vēsturi īpaši nav zināms, vai arī ļoti minimāli. Atceros vienu smieklīgu jautājumu, kuru uzdeva tūrists no Amerikas. Ekskursiju es vadīju divās valodās – angļu un latviešu. Zolīdais kungs no Ņujorkas visā nopietnībā man pienāca klāt un pavaicāja: “Kas ir tā otrā valoda, kurā jūs runājat?” Laipni atbildēju, ka mēs atrodamies Latvijā un šeit runā latviešu valodā.

Šahs

Dzīvojot Leipcigā, es guvu pieredzi darbā ar bērniem, pasniedzot šahu kā brīvās izvēles priekšmetu (t.s. GTA nodarbības). Sākot no 1.klases līdz pat 6.klasei. Dažkārt man likās, ka bērni neuztver kaut kādas nianses dēļ manas vācu valodas. Prakse Liepājas skolās parādīja, ka cēlonis nav meklējams valodā. Bērni ir noguruši no pasttāvīgā skolotāju spiediena pēc pareizajām atbildēm. Attiecīgi viņi pretojas. Mūsdienās mieru un sapratni var atrast virtuālajā pasaulē. Liela daļa vecāku sūta savus bērnus uz šaha nodarbībām, cerībā, ka viņi sāks labāk un stratēģiskāk domāt. Ne vienmēr vecāku vēlmes sakrīt ar bērna vēlmēm. Tāpēc es vienmēr saku: “Arī tad, ja jūsu bērns atsakās spēlēt šahu, lūdzu, respektējiet šo izvēli.”

Šahs pieaugušajiem

Gudri cilvēki saka, ka visa mūsu dzīve ir viena liela spēle - matrix, kurā mums ir atvēlēta sava noteiktā loma. Piekrītu. Caur šahu var iemācīties neņemt visu pārāk daudz pie sirds. Tad ir cerība nodzīvot dzīvi bez lieka stresa.