Berlīne
Ja reiz esi izturējis Polijas skolu, tad Berlīne jau liekas tīrais sīkums. Iebraucu 24.augusta rītā. Kaut kā ar dievpalīgu nokļuvu līdz bezpajumtnieku centram. Durvis vēl ciet, jo pieņemšanas laiks tikai no plkst. 16.00. Piereģistrēšanās notika salīdzinoši ātri. Tikai ar vienu BET. Ņemot vērā, ka esmu citas dalībvalsts pilsonis, varu palikt vienu nakti.
Istabiņā bijām trīs vīri. Viens vācietis, apmēram manos gados, un otrs gadus 75 vecs. Šī liktenīgā vācieša vārdu vairs neatceros, bet pēc savas rīcības viņš vairāk līdzinājās 20 gadīgam ziķerim.
-“Uz kuru pilsētu plāno braukt?” – jautāja ziņkārīgais kungs.
-“Tikai ne Berlīne. Ideālā gadījumā kāda no Hanzas savienības pilsētām – Rostoka, Brēmene,” izvairīgi atbildēju.
-“Labāk brauc uz Leipcigu! Tā ir vislabākā pilsēta Vācijā!” – sirmais kungs sniedza liktenīgo padomu.
-“Kāpēc?”- izbrīnas pilns jautāju.
-“Tāpēc, ka par Leipcigu esmu dzirdējis tikai labas ziņas!”
Vienīgais, ko zināju par Leipcigu – tā ir gadatirgu pilsēta, ar senām grāmatniecības tradīcijām.
Latviešu bārs Waldo
Atradis bezmaksas interneta piekļuves vietu vienā no Berlīnes bibliotēkām, sāku meklēt informāciju par mūsu tautiešiem. Atklājās, ka lielpilsētā ir pat latvietim piederošs bārs. Ap dienas vidu jau stāvēju pie Waldo ieejas. Izrādījās, ka bārs veras vaļā tikai vakara pusē no 18.00. Labi, ka ir zaļa zāle, uz kuras vari mierīgi atlaisties un pārdomāt savu tālāko dzīvi. Tam ir domātas atvērtās baznīcas, kur vari aiziet padzerties kafiju.
Kā jau džeza bāram pienākas, publika te uzradās ļoti lēnām. Uzreiz ķēros vērsim pie ragiem un taujāju pēc īpašnieka. Viņš stāvēja pie letes. Lēnā garā izklāstīju savu gadījumu. Īpašnieka uzsauktais alus kauss pakāpeniski nodzina augsto stresa līmeni. Sāku spicēt ausis pēc latviešu valodas. Vai tiešām starp trīs miljoniem berlīniešu neatradīsies pāris letiņi?! Nu, vismaz šodien!
Kad cerība jau sāka zust, beidzot izdzirdēju divus tautiešus sarunājamies. Lēnām pieslīdēju klāt un iesaistījos dialogā. Viens no viņiem vienaldzīgi klausījās, ko nevarēja teikt par otru. Viņš bija fokusēts un uzklausīja katru vārdu. Labvēļa vārdu vairs neatceros – viņš apmaksāja nakšņošanu tuvumā esošajā hostelī.
Lielākā daļa no cilvēkiem, ar kuriem jums ir darīšana ikdienā, ir pielīdzināmi vienkāršiem garāmgājējiem. Tā ir tipiskā lielpilsētu inertā masa, kura tālāk par savu degunu neko neredz.
Amerikāņu baznīca
Kur lai es dodos, ja nepazīstu nevienu? Internetā atradu baznīcas adresi, kur dievkalpojumi notiek angļu valodā – American church in Berlin. Biju pirmais apmeklētājs, kurš ieradies uz lūgšanas grupas sanāksmi. Izmantojot radušos iespēju, klāju vaļā savu dzīvesstāstu. Mācītājs pārgāja uz diezgan tiešu sarunu. Pirmo reizi mūžā izjutu uz savas ādas, kā tavas emocijas atspoguļo otrs cilvēks. Nācās mācītājam pat jautāt, vai viņš vispār ir turējis rokā Bībeli. Varat iedomāties, uz kāda emocionālā viļņa mēs atradāmies! Mācītājs atcerējās, ka savulaik ir bijis līdzīgā situācijā. Proti, pēc Berlīnes mūra krišanas viņš kādu laiciņu dzīvojis uz ielas. Uz manu jautājumu, kā tad viņš spēja izkļūt no šīs situācijas, sekoja atzīšanās:
“Viens mācītājs palīdzēja…”
Pamazām sapulcējās kristiešu lūgšanas grupa. Mācītājs paņēma ģitāru un sāka dziedāt slavas dziesmas. Noslēgumā izklāstīja klātesošajiem par manu situāciju, lūdzot finansiāli atbalstīt. Tā bija vārdos neaprakstāma sajūta. Tev apkārt ir cilvēki, no kuriem, Latvijā dzīvojot, es centos izvairīties, un tanī pat laikā tieši šie cilvēki tev sniedz palīdzību. Pateicoties saziedotajai naudai no afroamerikāņiem, gejiem, transseksuāļiem, es varēju atļauties aizbraukt līdz Leipcigai. Kā sacīt jāsaka, God bless America!
Zemais starts
Ir 30.augusta rīts. Gaisa temperatūra precīzi atbilst kalendārā redzamajam datumam. Pēc pāris stundām jau būšu prom no lielpilsētas elles. Kārtējo reizi brauciens uz nekurieni. Gadījumā, ja arī Leipcigā nāksies kulties kā pa nātrēm, tad gan braukšu atpakaļ uz Liepāju – šāda bija man iekšējā apņemšanās pirms izbraukšanas.