Jaunā dzīve Leipcigā
Izkāpjot ārā no vilciena, sirdi pārņēma savāds vieglums - it kā esmu šeit jau iepriekš bijis. Sirreāla sajūta. Tas, kas notika tālāk ar mani Leipcigā, ir fantastika, neiespējamais. Saņēmu dzīvokli un sociālo apdrošināšanu, it kā būtu ieradies pa ebreju vai vāciešu līniju. Normālos gadījumos tādas lietas nenotiek. BET – ja tu dzīvo ciešā sadraudzībā ar Dievu, tad viss ir iespējams!
DIEVA MĪLESTĪBAI NAV ROBEŽU!
Let’s do it, World!
Pēc tam, kad biju iekārtojies dzīvoklī un sakārtojis pārējās formalitātes, es vēlējos no sirds pateikties Vācijai un Leipcigai par piedzīvoto žēlastību. Tāpēc nolēmu iesaistīties brīvprātīgā darbā projektā Let’s do it, World! – sakopjot apkārtējo vidi. Tas vainagojās ar negaidītu velosipēda atrašanu mikrorajona ezerā.
Rezultātā pavērās iespēja brīvi pārvietoties, neizmantojot sabiedrisko transportu. Leipciga ir gana liela pilsēta, tāpēc ar lielu interesi brīvajā laikā izbraukāju visus pilsētas nostūrus. Brīvības sajūta izraisīja arī mīlestības sajūtu pret Leipcigu un Vāciju kopumā.
Pie Krievijas vāciešiem
Darba intervijas laikā nākamais priekšnieks nošokēja ar jautājumu: “Kas jūs bijāt iepriekšējā dzīvē?” Pamanījis apjukumu manās acīs, Aleksandrs Gauss precizēja: “Kādus darbus esat darījis Latvijā?”
Pirmo reizi kopš CV nosūtīšanas, kāds bija nopietni ieinteresējies par šķietami maznozīmīgu darba pieredzi - CV norādīju, ka skolas divus gadus strādāju pie Dr. Kārļa Skaldera autobiogrāfijas Laikmeta zīmē. Skalders pavadīja 15 gadus izsūtījumā Sibīrijā. Šis fakts apliecināja manu izpratni par Krievijas vāciešu traģisko likteni. To vēlāk atzina Gausa kungs. Principā es ielecu aizejošā vilcienā, jo tukšā vakance jau tika aizpildīta.
Darba funkcijās ietilpa krieviski runājošo pavadīšana uz pašvaldības un valsts iestādēm kā tulkam, kā arī ienākošo klientu apkalpošana sociālās palīdzības jautājumos. Savā ziņā jutos kā Latvijā, jo ikdienas komunikācija pārsvarā aizritēja krievu valodā. No vienas puses viņi bija laimīgi, ka ir tālu prom no Krievijas, bet tanī pat laikā viņos bija izteikts rūgtums, ka vietējie vācieši viņus neuzskata par savējiem, drīzāk par krieviem.
Saldējuma meistars
Straujiem soļiem tuvojās darba beigas DAR biedrībā. Ar advokāta palīdzību atradu jaunu darbavietu, iepriekš nezināmā sfērā – sabiedriskās ēdināšanas jomā kā saldējuma izgatavotājs. Es un sabiedriskā ēdināšana – divi nesavienojami jēdzieni. Dzīve piespieda iemīlēt saldējumu! Tagad labāk saprotu cilvēkus no sabiedriskās ēdināšanas sektora. Ar kādiem birokrātiskiem un organizatoriskiem šķēršļiem uzņēmējiem ir jāsastopas, lai pasniegtu mums kāroto ēdienu. Bet pats galvenais – kurš to visu satīrīs? Kur ir saldējums, tur vienmēr būs bērni un traipi.
No sava priekšnieka guvu labu mācību attiecībā par naudas pelnīšanu. Tai jānāk ar prieku un smiekliem. Eižens Hendrihs (Eugen Hendrich) ir cilvēks savā vietā. Viņš ar patiesu prieku apkalpoja katru klientu, dzina jokus. Redzēju lielu atšķirību – algotā darbiniece ar samākslotu smaidu pasniedza saldējumu, bet īpašnieks no sirds gan deva, gan ņēma naudu.
Pastnieks
Pastnieka romantika lielā mērā ir atkarīga no dzīvojamā rajona, kurā jāveic piegāde. Pasta tūres sākumā pirmais objekts bija studentu kojas, kuras mani pamatīgi izbesīja. Spriediet paši - jums gar sienu ir izvietotas kādas 200 pastkastītes, no kurām vairāk kā pusi sastāda ārzemju studentu uzvārdi. Ar slāviskās izcelsmes uzvārdiem īpašu problēmu nebija. Bet ko iesākt ar vjetnamiešu un ķīniešu uzvārdiem. It sevišķi, ja viens uzvārds ir vairākiem. Laimes pilnībai vienam bija uzvārds “Hui”.
Pārējā tūres daļa līdzsvaroja negācijas no kojām, jo tā atradās tādā neparastā veidojumā, ko sauc par Gartenstadt (dārzu pilsēta). Visapkārt ir sakoptība, glītas mājas, neviena grafiti.
Leipcigas gars
Atmiņā iespiedusies saruna ar viena veikala īpašnieci no Azerbaidžānas. Vaļsirdīgā sarunā viņa atzina, ka Leipcigu sāka izjust tikai pēc septiņiem gadiem. Ar Leipcigu man bija love and hate relationships (mīlestības un naida attiecības). Cik reizes es negrasījos doties prom no šīs lielpilsētas!
Leipciga pēc izmēra ir faktiski tikpat liela kā Rīga. Tā kā es esmu dzimis rīdzinieks un tur nodzīvoti 40 gadi, tad ģeogrāfiskā integrēšanās Leipcigā man nesagādāja grūtības. Liktenis man iedeva dzīvesvietu Leipcigas dienvidos. To arī uzskatu par savu Leipcigu. Dölitz-Lößnig saucas tas mikrorajons. Tā ir pilsētas dienvidu robeža, kura pāriet jau blakus esošajā pilsētā Markkleeberg.
Leipciga mani paņēma ar vairākām lietām: veloceliņu infrastruktūra, mazdārziņu kultūra, aktīvā kultūras un akadēmiskā dzīve, jūgendstila arhitektūra, platās ielas, augstie un neparastie koki, brīvā atmosfēra parkos, pilsētas vēsture, un pats galvenais – grāmatu izdevniecību centrs.
Mājupceļa sākums
2017.gada Leipcigas grāmatu gadatirgū tikos ar apgāda Jumava īpašnieku Juri Visocki, kas ielika pamatus mājupceļam uz Latviju. Sāku pārstāvēt Jumavas intereses Vācijā.
Lai cik liels uzņēmējs tu būtu Latvijā, līdzko nokļūsti ārpus dzimtās zemes robežām, tava latviskā uzņēmuma lielumam vairs nav nozīmes. Juris atļāvās vaļsirdīgi pakratīt sirdi. Ja runa ir par vācu literatūras pārdošanu Latvijā, tad lietišķās pārrunas vest ir krietni vieglāk, nekā tad, ja latvieši vēlas ienākt Vācijas tirgū.
Šī skarbā dzīves patiesība savā ziņā mani nomierināja un kārtējo reizi lika reālistiskāk paskatīties uz savām perspektīvām Vācijā. Visas cerības uz Vāciju vēl nebiju metis malā, bet ceļš uz Latviju jau bija iezīmēts.