Padomju Latvijas bērns

Es esmu padomju laika bērns. Manas pirmās dzīves atmiņas ir saistītas ar vienkāršās latviešu padomju strādnieku ģimenes dzīvi. Katru gadu manā dzimšanas dienā 5.augustā pie visām mājām plīvoja padomju Latvijas viļņotais karogs. Par “okupāciju” 1982.-1986.gadā neviens publiski nerunāja. Mana bērnība pagāja sabiedrībā, kuru raksturoja izteikta piederības sajūta PSRS. Es runāju par savu vecāku paaudzi, kuri jau ir uzauguši pēckara Latvijā. 70-to gadu pieaugušie bija normāli padomju pilsoņi. Protams, kaut kur eksistēja arī disidenti, kuri paslepus un atklāti cīnījās pret pastāvošo iekārtu. Es tādus nepazinu un arī mūsu ģimenes draugu un paziņu vidū tādu nebija.

Mūsu vecvecākiem, protams, bija cita pieredze – Latvijas laika jaunības atmiņas. Un, kā jau tas pieklājas šāda veida (t.i. jaunības) atmiņām, daudz kas, iespējams, tika idealizēts. Piemēram, Ulmaņa laiki.

Astoņdesmitie gadi bija PSRS pēdējā desmitgade. Lai nu kurš varēja sūdzēties, tikai ne bērni. Ar to es gribu uzsvērt, ka mūsu paaudzei nav tiesību ņirgāties un nicīgi izturēties pret savu padomju bērnības laiku. Mūsu pieredze nav mūsu vecvecāku pieredze.