Quo vadis, Bruno?

“Pēc divām dienām jau 36 gadi. Ekonomiskā krīze ir vispateicīgākais laiks fundamentālām pārmaiņām dzīvē. Ja normālos apstākļos cilvēks aizbrauc prom, tad apkārtējie to uztvers kā sakāvi dzimtenē, taču par aizbraukšanu krīzes laikā neviens nevarēs pārmest.” Ar šādām domām sevi uzmundrināju pirms došanās uz Vāciju.

Noteicošais faktors, kāpēc es izvēlējos doties uz Vāciju, ir saistīts ar grāmatu “Dialogs ar Klaudiju”. Man bija dzelžaina apņēmība iemācīties vācu valodu, lai es varētu brīvi sazināties ar saviem garīgajiem domubiedriem no Klaudija apļa.

Klaipēda

Pirmais mierinājums, izkāpjot Klaipēdas autoostā – principā esmu galamērķi jau sasniedzis - līdz 1939.gadam Klaipēda bija Austrumprūsijas sastāvdaļa. Pilns maks ar vācu reihsmarkām un cara papīra rubļiem – teleportācija izdevusies. Brīnumainā kārtā vecā papīra nauda, kuru nejauši atradu bērnībā, bija izturējusi visus manus dzīves līkločus. Laikam zemapziņā nojautu, ka nākotnē šie vēsturiskie papīriņi kļūs noderīgi.

Ebreju faktors

Uzlicis galvā Liepājas ebreju kopienas dāvāto cepurīti, devos iekšā sinagogas pagalmā.

-Šalom! Šmi Bruno. Ani mi Liepaja. Ma šimha?

(Sveiki! Mani sauc Bruno. Esmu no Liepājas. Kā klājas?)

Ebrejs bija pamatīgi pārsteigts. Tolaik es ienīdu Latvijas valsti ar visām savām dvēseles šūnām un biju pilnībā gatavs konvertēties jūdaismā. Nepilnu stundu mēs pavadījām runājot. Viena frāze man īpaši iespiedusies atmiņā:

Jūdaisms – tā ir daudzšķautņaina lieta.

Tiku iepazīstināts ar draudzes priekšnieku. Tā kā jautājums bija nopietns un vienlaicīgi saistīts ar finansēm, mani nosūtīja pie paša galvenā – rabīna. Uzreiz sajutu, ka beidzot atrodos īstā cilvēka rokās. Rabīns nekavējoties pieņēma lēmumu – drīkstu palikt pie viena draudzes locekļa Dariusa, kurš konvertējies jūdaismā no katolicisma, un kā vēlāk atklājās, bija ortodoksālāks par pašu rabīnu.

Mitekļa jautājums tika atrisināts. Arī ēdamais nodrošināts. No nākamās dienas sāku apmeklēt Toras studijas. Nepiespiestā un draudzīgā atmosfēra man lika justies kā no jauna piedzimušam. Tā kā biju konvertēšanās stadijā, tad šim nolūkam bija noorganizēta speciāla telefonsaruna no Ukrainas ar atbildīgo personu par Baltijas valstīm.

-Vai jums ir ebreju saknes?

Kā jau ebrejam pienākas, no sāpīgā jautājuma centos izvairīties, atbildot, ka vecvectēvs ir ebrejs. Lai gan blakus stāvošais vīriņš man pusbalsī suflēja priekšā: Vecmāmiņa ebrejiete, vecmāmiņa ebrejiete! Tajā brīdī sapratu, ka konvertēšanās jautājums ir beidzies. Esmu izgāzies kā veca sēta. Kārtējo reizi dzīvē runāju patiesību, kura nevienam nebija vajadzīga.

5.augusta rītā Dariuss bija uzklājis svētku galdu un apsveica mani dzimšanas dienā ar senebreju lūgšanu dziesmu. Kā nekā savulaik bijis kora vadītājs. Mani pārņēma vārdos neaprakstāmas sajūtas. Tu dzirdi it kā nesaprotamus vārdus, bet sirds visu saprot.

Pēc vienas nedēļas atvadījos no Dariusa, paziņojot par došanos uz Varšavu. Uzzinājis par manu nodomu atstāt Klaipēdu, viņa acīs ievēroju skumjas – bijām paspējuši jau sadraudzēties.

Varšavas neziņa

Vakarā autobuss ieripoja Varšavas centrālajā stacijā. Ēst gribas, bet naudas nav. Lietuvas litus tik vēlā stundā vairs nevar apmainīt, nerunājot jau par atlikušajām reihsmarkām un cara rubļiem.

Ko darīt? Vienkārši iet tikai uz priekšu. Pēc pusstundas sapratu, ka īpaši tālu netikšu, jo novalkātās kurpes bija uzdzinušas pamatīgas tulznas. Iekāpu tramvajā un devos uz vienīgo zināmo vietu – centrālo staciju. Kaut kā jāiztiek līdz rītam. Zāle bija pārpildīta ar bēdu brāļiem, kuriem tāpat kā man, nebija sava jumta virs galvas. Apsēdos un diezgan ātri iemigu. Prieks gan nebija ilgs. Sajutu kaut kādu bikstīšanu. Apsardzes vīrs man aizrādīja, ka stacijas telpās nedrīkst gulēt.

Ja tu esi svešā valstī bez interneta, tad principā esi kā bez rokām. Ap deviņiem no rīta sāka vērties vaļā pirmās interneta kafejnīcas. Izsūtīju e-pastus baznīcām - reakcija nekāda.

Kaut kā aizkūlos līdz Latvijas vēstniecībai. Izskaidroju situāciju. Vienīgais, ko vēstniecības darbiniece varēja ieteikt – doties uz bezpajumtnieku centru MARKOT. Kad beidzot atradu ielu, uz kuras izvietots bezpajumtnieku centrs, tad sapratu – šajā namā gan nepārnakšņošu. Piespiedu sevi iet pa dubļaino ceļu. Aizgāju līdz vārtiem un apstājos. Tajā brīdī piedzīvoju kaut ko līdzīgu apskaidrībai – tas ir liktenis, no kura nav iespējams izvairīties - mana patēva uzvārds ir MARKOTS.

Tuvojas vakars, nauda arī iet uz beigām, ēst gribas. Trīs vienā, tā teikt. Turpināju bezpalīdzīgi klīst pa pilsētu līdz pusnaktij. Atgriezos savās “mājās” – centrālajā stacijā. Atkal sākās jau ierastais scenārijs. Līdzko saļimsti, tā kārtībnieks klāt un piebaksta, lai šeit neguļot.

Teorētiskie kristieši

Internetā atradu, ka Varšavas Pestīšanas armijas nodaļu vada viens amerikānis. Ko darīt? Eju ciemos pie mācītāja uz mājām. Bībelē taču skaidri un gaiši stāv rakstīts:

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

(Mateja 7:7)

Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. (Mateja 7:12)

Jums vajadzēja redzēt mācītāja sejas izteiksmi, kad viņš atvēra vaļā mājokļa durvis. Samocīts laipnības smaids. Koridorā sabiju vien minūtes trīs, jo viņš jau grasījās iet uz tuvumā esošo Pestīšanas armijas biroju. Raitā solī ejot, sasniedzām mērķi. Priecājos, ka varu izlocīt savu mēli angļu valodā, pie tam ar ģenerāli. Līdzīgi kā Klaipēdā, izstāstīju no jauna savu dzīvesstāstu biroja vadītājam, vietējam polim. Tiku uzcienāts ar tasi kafijas un divām maizes šķēlēm.

Amerikāņu mācītājs atklāti pateica savam kolēģim – tas ir Dieva pārbaudījums. Es biju otrais cilvēks, kurš pilnīgi negaidīti bija apciemojis viņu biroju. Pēc pāris stundām pievienojos Bībeles studijām angļu valodā. Starplaikā mācītājs apsolīja, ka centīsies rast risinājumu ar mājvietu. Atmiņā uzausa negatīvās atmiņas no Klaipēdas mācītāja kulturālās “pasūtīšanas”. Tik tiešām, intuīcijai bija taisnība. Kad visi kristieši bija aizgājuši, amerikāņu mācītājam nebija drosmes pateikt verdiktu. To uzņēmās poļu kolēģis. Risinājums – atkal bezpajumtnieku centrs MARKOT. Neteikdams vairs ne pušu plēsta vārda, iesēdos Pestīšanas armijas mašīnā un devos krusta ceļā.

Liberālie ebreji

Kā jau dzīvē notiek, risinājums var atrasties deguna galā - liberālie ebreji izvietoti tieši iepretim centrālajai Varšavas stacijai. Uzvilcis ebreju cepurīti, iegāju plašajās telpās, kur viens ebrejs daļu no sava biroja izmantoja arī reliģiskām vajadzībām. Izstāstīju rabīnam savu stāstu. Acīs saskatīju vienaldzību. Turpretim sieva ieklausījās katrā vārdā, es pat teiktu, katrā zilbē. Viņa operatīvi sazinājās ar CARITAS bezpajumtnieku centru un sarunāja pieņemšanu uz nākamās dienas rītu. Pie reizes sazinājās ar paziņu, pie kuras varēju pavadīt nakti.

Piedošanas faktors

Beidzot atsaucās mācītājs, kura atbildi tik ilgi gaidīju, Roy Taylor. Paspēju apmeklēt mājas grupiņu, kurā spīdēja kolorīts amerikāņu mācītājs, stāstot par nedienām ar saviem īrniekiem Anglijā. Pieķēru sevi pie domas, ka varbūt nemaz nevajag doties uz Vāciju – cik šeit ir labi! Visi tādi draudzīgi, mīļi. Protams, pie bagātīgi klāta galda visi ir laipni. Sarunā ar mācītāju aizskārām piedošanas tēmu. Tobrīd vēl nebiju piedevis uzmetienu vienam Latvijas uzņēmumam. Jautāju mācītājam, kā rīkoties? “Pamēģini vēlreiz runāt. Ja neizdodas, tad vienkārši piedod.” Protams, es zināju, ka jāpiedod. Visos gadījumos, kuri neskar personīgi, mēs vienmēr ieteiksim citiem piedot. Bet tiklīdz tas skar mūs pašus, tad viss kļūst sarežģītāk.

Pēc mācītāja ieteikuma sapratu – citu variantu vairs nav – jāpiedod! Atceros to brīnišķīgo viegluma sajūtu, kad staigājot pa Varšavas ielām, no sirds piedevu savam parādniekam. Vārdos neaprakstāms vieglums. Kanādiešu mācītājs nopirka Ecolines biļeti no Varšavas uz Berlīni – ceļš uz Vāciju bija nodrošināts.