Skolas laiks

Pirmie trīs skolas gadi man saistās ar laimīgu bērnību, kurā ir vieta priekiem un bezrūpībai. Ja vien neskaita tos retos brīžus, kad mājās valdīja saspringta gaisotne – dzērumā patēvs mēdza palaist rokas pret māti. Liepāja bija mans drošais patvērums, kur sajutu mīlestību no vecvecāku puses.

Dažas vasaras un ziemas es paspēju piedzīvot īstos laukus – Latgalē pie patēva vecākiem (Turku pag. Jaunsilavās). Jau no mazotnes manī ir ielikts plašais skatījums – no Liepājas līdz Līvāniem – ar stabilu pamatu Rīgā.

Sākot no ceturtās klases, es kļuvu vecāks par saviem vienaudžiem, jo biežās dzīves vietu maiņas un trīs tuvo cilvēku nāves manu trauslo dvēseli bija pamatīgi satricinājušas. Meklēju atbildes uz jautājumiem: “Kas ir nāve? Kas notiek pēc nāves?”

Atšķirībā no citiem vienaudžiem, kuri nedzīvoja centrā, es varēju doties uz skolu ar kājām. Vecāki tad nebaidījās palaist bērnus vienus pašus uz skolu. Rīgas ielas tad bija krietni pārblīvētākas ar cilvēkiem. Visi kaut kur skrēja – nesās.

Vēl tiem laikiem raksturīgi bija sociālistiskie un komunistiskie saukļi uz māju sienām. Māju fasādes bija noplukušas. Svaigums un modernisms bija sajūtams tikai jaunuzceltajos mikrorajonos. Pastaigāties pa Vecrīgas šaurajām ielām arī nesanāca, jo vecāku noteiktais dzīves ritms neietvēra laiskas pastaigas. Izņemot tās reizes, kad mēs devāmies uz Vecrīgu skolas ietvaros. Visu laiku vienā steigā.

Es sapratu, ka dzīvoju Padomju Savienībā. Un, ka Padomju Latvija ir viena neatņemama Savienības daļa. Tikpat neatņemama, kā krievu valoda. Nekas līdz 1987.gada 14.jūnijam neliecināja, ka kādu dienu PSRS vairs nebūs. Visiem bija drošības sajūta par rītdienu.

Mūsu ģimenē disidentu nebija. Liepājas oma un opaps neko par Latvijas laikiem nerunāja. Tik zinājām, ka māja savulaik piederēja  omas tēvam, bet opaps bija piedalījies demonstrācijā pret Ulmani.

Padomju Latvijas karogs manī izraisīja patīkamas sajūtas, jo tas tika izkārts pie visām mājām manā dzimšanas dienā 5.augustā – kad Latvija tika uzņemta PSRS sastāvā. Es biju piedzimis īpašā dienā.

1982.-1984.gads – visjaukākais skolas laiks

1982.gada 1.septembrī uzsāku mācības Malda Skreijas un Džema Bankoviča Rīgas 2.vidusskolā, Gorkija ielā 1. Piedalījos obligātajā ziedu nolikšanā pirmajā skolas dienā pie Ļeņina pieminekļa. Nekas vēl neliecināja, ka mūsu padomju sabiedrība piedzīvos prātam neaptveramas pārmaiņas. Ja nu vienīgi PSKP CK ģenerālsekretāra Brežņeva aiziešana aizsaulē 10.novembrī.

Piekrītu versijai, ka briestošās pārmaiņas varēja paredzēt čekas analītiskās daļas pārstāvji. Savukārt vidējais aritmētiskais pilsonis dzīvoja savu stabilo un prognozējamo dzīvi. Mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī, Suvorova ielā 10. Tieši tur es sāku apgūt krievu valodu, jo mana vecuma kaimiņš Vlaģiks nemācēja sarunāties latviski. Tipiska situācija tiem laikiem.

1984.gada maijā mēs pārcēlāmies uz dzīvokli ar daļējām ērtībām F.Engelsa ielā 88. Neskatoties uz to, ka patēva brālis Voldemārs Markots bija LPSR Komunālās saimniecības ministrs, viņa spēkos nebija izpalīdzēt ar labāku dzīvokli, jo patēvs savulaik bija neglaimojoši izteicies par PSRS. Čekai bija tik liela ietekme, ka pat ceka bija bezspēcīga.

Mēs dzīvojām ne tikai aiz dzelzs priekškara, bet arīdzan informācijas badā. Pieļauju, ka jauniešiem, kuri ir uzauguši informācijas pārpilnības laikmetā, to ir grūti saprast. Ikviena izraušanās ārpus ierastās vides jau bija liels notikums. Māte nekur tālāk par Lietuvu netika. Savukārt patēvam kā riteņbraucējam pārvietošanās ģeogrāfija bija krietni tālāka – pārsvarā PSRS ietvaros un pāris reizes Polijā.

Pirmajā vai otrajā klasē es kļuvu par oktobrēnu. Atceros to prieku un lepnumu, kad pie glītās uniformas varēju piespraust mazā Ļeņina oktobrēna zvaigznīti. Apmēram ap to laiku mūs arī sāka dresēt soļošanā – skolas mazajā sporta zālē pagrabstāvā. Man patika maršēšana. Piemēram, “Teicamnieku maršs” ar Ojāra Vācieša vārdiem?

Solo: Nepratīsi izmakšķerēt zivi –

Koris: Divi,

Solo: Pogu šūsi, pavediens būs īss –

Koris: Trīs,

Solo: Nogursi, bet tomēr lūpa netrīs –

Koris: Četri

Solo: Ja ar visu galā tieci –

Visi: Pieci!

Dziedātājs no manis neiznāca – dziedāšanas skolotāja Nukse (seniore) mani kaut kādu iemeslu dēļ izbrāķēja. Toties ar dejošanu gan viss sanāca – nodejoju līdz pat 1992.gadam.

1985.gads – lielo pārmaiņu laiks

11.martā Mihails Gorbačovs kļūst par jauno PSRS CK ģenerālsekretāru. Dzīve rit savu ierasto gaitu – ir parādījusies vismaz cerība, ka gados jaunais padomijas līderis sapurinās nomenklatūras midzeni.

15.maijā latviešu puikām bija ierasts kauties ar apkārtnes krievu vienaudžiem, kuriem tā bija goda lieta piekaut “gansus”, kā mūs tolaik sauca. Runa ir tikai par tiem jauniešiem, kuri bija tendēti uz sava fiziskā spēka izrādīšanu. Nosaukums ir cēlies no vācu vārda Hanss, tātad mēs latvieši bijām tie sliktie – vācieši, friči, nacisti. Datums izvēlēts 1934.gada 15.maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma dēļ. Tas simbolizēja latviešu nacionālismu. Par šāda veida “pasākumu” es uzzināju no sava kaimiņa Gundara, ar kuru faktiski pavadīju visu brīvo laiku mūsu mājas pagalmā – spēlējot futbolu un hokeju.

Klopei vajadzēja notikt kaut kur bērnudārza teritorijā Ādmiņu ielā. Atceros, ka bija “izsludināta” trauksme starp letiņiem, bet tālāk par trauksmi nekas arī nenotika.

Mans patēvs ļoti vēlējās mani adoptēt. Tādā gadījumā es vairs nesauktos Bruno Rancis, bet gan Bruno Markots. Tieša saruna ar patēvu par šo tēmu man nekad nebija. No mātes par šo faktu uzzināju krietni vēlāk brieduma gados. Jā, grūti iedomāties manu nākotni, jo Ranča uzvārda zaudēšana iespējams apgrūtinātu kontaktu izveidošanu ar vectēvu Amerikā. Jebkurā gadījumā 1985.gada vasarā es nopietni aizdomājos, kas es esmu? Biju nolēmis piereģistrēties Jaunliepājas bērnu bibliotēkā, Komunāru ielā 45. Bija jāaizpilda kartiņa, kurā vajadzēja ierakstīt datus arī par saviem vecākiem. Protams, es zināju, ka manu miesīgo tēvu arī sauca Bruno. Bet sadzīvē Pēteri es saucu par tēti. Kuru vārdu, lai es tagad ierakstu? Šī dilemma man lika aizdomāties. Nezinu gan, ko es tur ierakstīju, bet pārdomas bija pamatīgas. Tajā laikā es gribēju līdzināties savam Liepājas opapam. Tāpēc uz papīra ik pa laikam skribelēju BRUNO VEITS.

1986.gads – Vai viegli būt jaunam?

Iepriekšējā gada pārbūves vēsmas uzsāka savu neatgriezenisko kursu – tikai skolēnu līmenī tas īpaši nebija jūtams. Sabiedrību jūtami satricināja kodolreaktora katastrofa Černobiļā. Tas sakrita ar tikpat eksplozīvām pārmaiņām mūsu mājas dzīvē, kad māte pieņēma radikālu lēmumu – vairs nepieļaut fizisko vardarbību pret sevi no patēva puses. Mēs aizmukām pie mātes darba kolēģa Imanta.

Paspējām nodzīvot gandrīz divus gadus Rīgas centra jaunajā dzīvoklī un še tev! Par laimi pēc pusotra mēneša jau beidzās skola un varēju doties uz savu miera ostu Liepājā. Manā pusaudža dzīvē uz pāris gadiem parādījās jauns patēvs, kurš visu laiku bija ieracies darbos Drāmas teātrī. Vienīgais labums – kopīgie izbraucieni pa Latviju viņa sarkanajā žigulī.

Laikā no 15.-19.septembrim Jūrmalā norisinājās Jūrmalas dialogi – PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās. Viens no mūsu klases biedriem Aleksandrs Tralmaks bija pamanījies iekļūt šajā konferencē. Ja nemaldos, tad Aleksis ap to laiku (4.klasē) jau sāka uzstāties visas klases priekšā politiskās izglītības nodarbībā.

Kaut kad rudenī mēs aizbraucām pie mātes teātra bufetes kolēģes draudzenes Carnikavā. Priekš mums tā bija jauna pasaule, par kuru atlika tikai sapņot – savs piemājas zemes pleķītis. Lai gan – tāds jau patiesībā bija – tikai māmuļa pēc tā īpaši nealka – dzimtās mājas Liepājā, 1905.gada ielā.

Izbraucieni uz Carnikavu notika arvien biežāk – vismaz reizi divos mēnešos. Šis pilsēta man asociējas ar brīvības sajūtu. Vasaras mēnešos es varēju tad dabūt velosipēdu un ļauties izbraucieniem pa Carnikavu un apkārtni, lai visu laiku nebūtu jāklausās pieaugušo sarunas.

Jura Podnieka filma “Vai viegli būt jaunam?” radīja lielu rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī krietni aiz mūsu robežām – visā plašajā Padomju Savienībā. Kad pirmie skatītāju viļņi bija aizskrējuši, es aizgāju noskatīties šo filmu kinoteātrī Pionieris. Pateicoties šai filmai, pieņēmu stingru lēmumu – nekad nemēģināt lietot narkotikas.

1987.gads – čekas rokās

Rīgas svētku laikā noliku sarkanbaltsarkanus ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas ir iemūžināts dokumentālajā filmā Dzintara latvietis 87. (21.min. 57.sek.)

https://www.filmas.lv/movie/3006/

Kad biju jau aizgājis aiz pieminekļa, mani sagrāba aiz piedurknes kāds kungs un iesēdināja melnajā volgā, kura stāvēja iepretim Aeroflotes kasēm. Mēs aizbraucām līdz Sarkano Strēlnieku laukumam, kur sākās mana politiskā apstrāde. Vai es maz saprotot, ko esmu izdarījis?! Kā tā var - nolikt ziedus buržuāziskās Latvijas krāsās?!

Tad lika pateikt, kur es dzīvoju. Biju nobijies kā apšu lapa, samelojos un palūdzu, lai mani izlaiž pie Sarkanarmijas ielas 36 mājas. Iedeva telefona numuru, uz kuru man vajadzēja reizi nedēļā ziņot, kā viņš pats sevi dēvēja - “priekšniekam” par jauniešu pretpadomju aktivitātēm.

Mātei par šo incidentu neko neteicu, tāpat kā nevienam klases biedram, draugam. Tas bija mans lielais noslēpums uz aptuveni divdesmit gadiem.

Pēc vairākiem gadiem atpazinu vienā intervijā savu arestētāju. Tas bija Jānis Trubiņš – vēlākais LPSR VDK priekšnieka vietnieks, bet 1987.gadā tikai 5.daļas priekšnieks. Diemžēl man nav lietisko pierādījumu, tāpēc tās ir traktējamas tikai kā manas atmiņas.

Kāpēc tāds pārdrošs solis? Ar manu būtību sasaucās liepājnieku grupas Helsinki-86 uzdrošināšanās iziet neatļautā gājienā 1987.gada 14.jūnijā ar sarkanbaltsarkano karogu un ziediem pie Brīvības pieminekļa.

Tolaik vairums mūsu latviešu kultūras inteliģences vēl runāja padomju sistēmu atbalstošus tekstus. Viņiem nebija drosmes būt par tādiem varoņiem, kā sāka sevi pozicionēt vēlākajos gados. Es nenosodu viņus, jo patlaban notiek tieši tas pats - vadošie kultūras un politiskās elites pārstāvji dod morālās nodevas mūsu transatlantiskajiem partneriem. Teksti ir mainījušies, bet princips saglabājies.

Jā, es zvanīju pa norādīto telefonu un kaut ko teicu par jauniešu aktivitātēm pie Brīvības pieminekļa. Piemēram, piemineklim aizmugures pusē ir durvis, kur atslēgas caurumā tika ievietotas kaut kādas papīra lapiņas. Augstākā līmeņa konspirācija! Par ko tur bija runa gan vairs neatceros.

Starp maniem klases vai skolas biedriem nebija neviena pretpadomju elementa – tur pat pie labākās gribas nebija ko stāstīt. Ja man būtu vismaz 16 gadi, tad es varētu saprast, kāpēc esmu interesants čekai, bet 12 gadīgs puišelis, ko gan viņš varētu tādu noderīgu pateikt?

1988.gads – īstenās Atmodas laiks

31.janvārī darbu uzsāk leģendārais TV raidījums LABVAKAR. Visa Latvija kāri tver vārdus no progresīvo žurnālistu lūpām. Katru reizi, kad atgriezāmies ar māti no Liepājas apmeklējuma, burtiski lidojām uz mājām un pieplakām pie ekrāna līdz pusnaktij.

24.martā jau tiek pieminēti staļinisko represiju upuri. Sarkanbaltsarkanais karogs ar katru dienu pārliecinošāk iet savu uzvaras gājienu. Tam blakus tiek lietots arī Rēriha karogs, kuru nesa Anatolijs Makarovs – savulaik izsūtīts uz Sibīriju.

Aprīļa sākumā pie manis uz skolu atnāk miesīgais tēvs – negaidīta un necerēta tikšanās. Tagad māte vairs nevarēja iebilst pret manu tikšanos ar miesīgo tēvu, kā tas bija piecu gadu vecumā. Visi sabiedriskās dzīves notikumi šķita maznozīmīgi, jo manā dzīvē bija ienācis TĒVS. Tagad, kad dēls ir izaudzis un māte uz saviem pleciem ir iznesusi visu smagumu. Jā, mātei bija sakrājušies pārmetumi, kurus es no bērna pozīcijām ignorēju. Ļoti vēlējos, lai tēvs ar māti kaut uz mirkli atkal būtu kopā. Lai mēs kaut kur pastaigātos. Tik vienkārša vēlme, kura daudziem šķirto ģimeņu bērniem liekas kā skaists, neaizsniedzams sapnis.

Jā, tēvs saņēmās un atnāca ciemos uz mūsu F.Engelsa ielas dzīvokli. Arī māte pārkāpa pāri savam aizvainojumam. Vienu reizi mēs pat kopīgi aizbraucām uz Mežaparka bērnu atrakcijām. Tās ir jaukākās atmiņas no vecāku kopā būšanas.

Divas nāves vienā vasarā

Atceros, kā mēs visi trīs sēdējām pie televizora un klausījāmies Radošo savienību plēnumu 1. un 2.jūnijā. Opaps bija noliecis savu galvu uz omammas pleca. Viņu starpā valdīja mīlestība jau 51 gada garumā. Opaps vairs nevarēja iziet ārā – viņš dzīvoja tikai pa istabu. 50 gadu darbs Sarkanajā metalurgā bija atstājis dziļas pēdas. Arī omamma vairs negribēja un nevarēja tālu paiet.

Liepāja bija mana stiprā pils, kuras pamati šajā vasarā tika iedragāti. Ap Jāņiem opapam kļuva slikti un viņu aizveda uz slimnīcu. Kopā ar māsīcu Initu sākām iet un palīdzēt opapam slimnīcā.

Paralēli tam vēl notiek Skolēnu dziesmu un deju svētku gatavošanās process. Bet 27.jūnijā piezvanot vecmātei Sofijai, es pēkšņi uzzinu, ka tēva vairs nav – tikai 50 gadi…

Kā tas var būt – tikko vēl bija un vairs nav? Cilvēka dzīvība ir ļoti trausla. Pēc tēva nāves es kļuvu par pieaugušu cilvēku. Jūlija sākumā tiek apglabāts tēvs, bet viss atlikušais mēnesis paiet regulāri dienu no dienas ejot pie opapa uz slimnīcu. 8.augusta naktī opaps atstāja šo pasauli. Trīs dienas pirms viņa aiziešanas man tika nosvinēta 13. dzimšanas diena. Bija sarūpēts svinību galds, bet nekas vairs negaršoja.

Vēl tikai divas nedēļas un man atkal būs jādodas uz Rīgu. Kā man to negribējās! Vēlējos būt blakus omai, lai viņai nebūtu jāskumst.

Atgriežoties skolā, es ierāvos sevī. Protams, turpināju apmeklēt deju nodarbības, taču apkārtējā pasaule man kļuva vienaldzīga – vienā vasarā biju pazaudējis divus tuvus cilvēkus.

Ikvienam vīrietim viņa tēvs un vectēvs ir vīrišķās identitātes pamats. Un pēkšņi tas vairs nav. Arī patēva vietā ir parādījies kāds cits vīrietis uz nezināmu laiku. Bet laimes pilnībai valstī notiek dziesmotā revolūcija. Come on! Tikmēr klases biedri un vienaudži bauda savu bezrūpīgo bērnību, bet es jūtos pavisam vientuļš. Zvanīju omai katru dienu – gan no Drāmas teātra telefona, gan no ielas telefona būdiņas.

Skolā sāka pasliktināties sekmes, it sevišķi matemātikā. Māte caur saviem teātra galiem atrada privātskolotāju, pie kura gāju vairāk nekā gadu. Skolotājam pēc nodarbībām dažkārt patika pafilozofēt. Vairs neatceros, kā mēs to uzsākām, bet viņš kā neticīgais un racionāli domājošais nekādi nevarēja saprast, kā tas var būt, ka Jaunava Marija varēja tapt grūta no Svētā gara.

1989. gads – lielo jautājumu gads

Tajā laikā mūsu Liepājas ģimenes draudzē – Lutera baznīcā par mācītāju kalpoja jaunais un harizmātiskais Juris Rubenis. Vienojos ar savu privātskolotāju, ka Liepājā noteikti aiziešu pie Rubeņa un pajautāšu par Jaunavu Mariju. Sacīts, darīts. Aizgāju un pavaicāju: “Kas ir Dievs?” Jaunais mācītājs sāka kaut ko runāt par brīvo gribu, ka cilvēks nav lelle, kurš tiek raustīts. Katrā ziņā saprotamu atbildi par Dievu tā arī nesaņēmu.

Zvaigznes dienā pirmoreiz mūžā apzināti aizgāju uz dievkalpojumu pie Jura Rubeņa. Turpināju to darīt arī pavasara skolas brīvdienās un visu vasaru.

23.augustā, kad puse no Latvijas bija sadevusies rokās un stāvēja Baltijas ceļa ķēdē, es nekur vairs negribēju piedalīties. Vienkārši biju kopā ar omammu, jo intuitīvi nojautu, ka tā būs pēdējā vasara Liepājā.

Septembrī, kad atsāku skolas gaitas, pie paziņojumu dēļa mani uzrunāja viens sludinājums. Vārdu savienojums Dzīvā ētika burtiski nohipnotizēja. Tas bija sludinājums par Dzīvās ētikas jauniešu kluba izveidi Rīgas Pionieru pilī. To organizēja vēstures skolotāja Asja Līdaka no Vecmīlgrāvja vidusskolas.

Atšķirībā no citiem vienaudžiem, kuriem Rērihs un austrumu filozofija īpaši neinteresēja, es sāku uzdot nopietnus jautājumus. Kā vēlāk man atzina Līdakas kundze, viņai nepatika, ka es tādā vecumā jau sāku pārāk nopietni aizrauties ar ezotēriku. Pilnībā piekrītu, bet tur neko nevarēja darīt.

SKOLOTĀJI

Tagad, pašam esot skolotājam, es labāk izprotu savus skolotājus un izglītības sistēmu kopumā. Izklausās jau jauki – skolotājs. Taču šim nosaukumam ir arī sava cena – privātās dzīves neesamība, vai arī pašu bērnu neapmierinātība. Reti kuram skolotājam izdodas atrast zelta vidusceļu.

Renāte Ganulēviča – no 1.-3.klasei.

Kā jau norādīju grāmatas ievadā, tad visjaukākais skolas laiks man asociējas ar pirmajām četrām klasēm.

Neskatoties uz to, ka tā laika ideoloģija prasīja savas nodevas arī pirmo klašu skolniekiem, Renāte mums nelika iemācīties Ļeņina vai citas komunistu gudrības. Tā vietā mēs mācījāmies tautasdziesmas. Piemēram:

Rīga dimd, Rīga dimd,

Kas to Rīgu dimdināj?

Bēdu manu lielu bēdu,

Bēdu liku zem akmeņa.

Strauja, strauja upe tecēj,

Gar bāliņa namdurvīm.

Padomju laikos burtnīcām otrajā pusē bija reizrēķinu tabula. Patēvs Pēteris bija pielicis rūpes, lai es iemācītos reizrēķinu. Un, kad es biju jau gatavs cīņai ar pārējiem klases biedriem, tad uz Renātes reizrēķina jautājumiem varēju zibenīgi atbildēt.

Un visbeidzot – glītrakstīšana. Lai gan tajā laikā man tā šķita gaužām nevajadzīga nodarbe, paldies skolotājai par ieliktajiem pamatiem.

Vita Vilka – no 4.-6.klasei

Vitiņa mūs dresēja jau no 1.klases kā deju skolotāja. Tajos laikos bērniem īpaši lielas izvēles iespējas nebija – ir jādejo/jādzied un viss. Nekādas demokrātijas. Pie Vitas mācījos arī matemātiku. Atmiņā spilgti palikusi mana brālēna Aivara Markota ciemošanās pie Vitas. Kā dzirdēju no mātes, tad Vitas māte Ausma vēlējās, lai abi Danča dejotāji sadejotos uz mūžu. Biju patiesi lepns, ka man ir tāds liels brālēns.

Ansis Buiva – no 7.-9.klasei.

Ķīmijas skolotājs bija viens no tiem, kuriem skola īpašu gandarījumu nesagādāja. Vismaz tajā laikā, kad viņš bija mūsu klases audzinātājs. Bez tam arī mūsu vecums nebija no tiem pateicīgākajiem, nerunājot jau par visām politiskajām transformācijām. Tas iekrita tieši Atmodas laikā.

Pirmo un vienīgo reizi pabiju Maskavā, kad visa mūsu klase ar Ansi priekšgalā devās uz turieni 1989.gada oktobra beigās – pa skolēnu brīvlaiku. Patiesībā es nemaz negribēju turp doties. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad iepazinu intuīcijas, sirdsbalss patiesumu, ka tajā vajag ieklausīties. Atgriežoties uzzināju, ka omammai Liepājā bija noticis insults.

Tas bija tas jocīgais laiks, kad Latvijas izglītības sistēma pārgāja uz 12.klasēm. 1989.gada rudenī es uzsāku mācīties 8.klasē, bet 1990.gada maijā jau ieguvu 9.klases (pamatskolas) diplomu.

Inta Tiļļa – no 10.-11.klasei.

Pārejot uz 10.klasi, pie apvāršņa parādījās daudz jaunu klasesbiedru, kuri iepriekš bija B plūsmā, vai arī tikko kā uzsāka mācības Rīgas 2.vidusskolā. Ņemot vērā to, ka Inta bija vācu valodas skolotāja, viņas pasniegšanas manierē bija jūtama Rietumu ietekme, ja tā var teikt. Katrā ziņā kaut kas rietumniecisks. Un viens jauks vācu valodas parazītvārdiņš: ALSO.

Viktors Vostrikovs

Fizkultūras skolotājs Vostrikovs bija viens no retajiem krievu skolotājiem. Šķiet, ka Viktors bija skolotāju topā. Ik pa laikam vēl mēdzām sasveicināties jau pēc skolas beigšanas. Ja dažu labu brīdi gribas uzlabot pašsajūtu ar vingrinājumiem, tad neviļus nāk prātā tieši tie, kurus bija jāpilda skolas laikā pie Viktora.

Ausma Šulte

Atceroties savu pirmo vācu valodas skolotāju, nāk prātā specifiskie soli, kur ievietotas austiņas. Tāds aprīkojums bija tikai svešvalodu (vācu un angļu valodu) kabinetos. Jāatzīstas, ka pie Ausmas man bija neliels blatiņš, jo no 2.-5.klasei draudzējos ar Ausmas dēlu Kārli. Tā kā netālu arī dzīvojām, tad ik pa laikam paciemojos pie Kārļa mājās. Būt skolotāja bērnam nav viegli – Ausma bija gana stingra pret dēlu. No visiem skolotājiem tieši ar Kārļa mammu es uzturēju visilgāko kontaktu.

Māra Dzērve

Pamatus manai izpratnei par latviešu valodas gramatiku ielika jaukā Māra Dzērve. Ak Dievs, kā man nepatika šīs gramatikas nodarbības! Vaina jau nebija pašā valodā, bet tajā troksnī, kas tur visu laiku valdīja. Tas bija ārprāts! Nabaga Mārai bija jācīnās ar 30 nevaldāmiem jauniešiem. Varu tikai minēt, cik reizes Māra sev bija iekšēji apsolījusi pamest šo darbu. Daudzas reizes nācās arī palikt uz pēcstundām, lai pārraksītu kontroldarbus, mājasdarbus.

Jebkurā gadījumā tagad esmu drošs par vienu: aiz šiem četriem saikļiem vienmēr jāliek komats – ka, jo, tad, bet. Arī no divdabja teiciena kaut kas ir aizķēries. Literatūras stundās bija maķenīt klusāk – tās man patika daudz labāk. Tur taču bija tikai jālasa un jādalās ar savām pārdomām par lasīto. Vēlos īpaši izcelt vienu faktu – Māra tolaik devās uz skolu ar velosipēdu. Tas bija kaut kas unikāls, jo neviens no skolotājiem, nerunājot jau par skolēniem, nedevās uz skolu ar velosipēdu.

Sičova

Viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem, ja ne pats mīļākais, bija krievu valoda. Tiesa gan, ne pie skolotājas Sičovas. Viņa bija īstais Padomju Latvijas Interfrontes variants. Kaut kas līdzīgs Tatjanai Ždanokai. Bez tam tas iekrita Atmodas laikā, kad ar katru dienu pieauga nepatika pret krievu valodu un visu padomisko. Arī es izrādīju savu nepatiku – trokšņoju, metu pie zemes pionieru kaklautu. Tiešām slikts skolnieks.

Pēc Sičovas nāca viena diametrāli pretēja skolotāja, kurai bija liberāla pieeja. No t.s. pozitīvajiem krieviem. Man ļoti patika klausīties skolotājas balsī un krievu valodas plūsmā. Neskatoties uz visām politiskajām peripētijām, mana pozitīvā attieksme pret krievu literatūru nav mainījusies.

Latvijas Jaunatnes Saeima

Paralēli savas omammas aprūpei mājās, kuru atveda pēc insulta Liepājā, es vēl atradu laiku doties pārpildītā trolejbusā uz Mežciema veco ļaužu pansionātu pie Voldiņa (cerebrālās triekas pacienta). Kad ierados uz skolas deju mēģinājumiem vakara pusē, tad vajadzēja krietni piepūlēties, lai atbrīvotos no nepatīkamās smakas pēc Voldiņa cilāšanas.

Cītīgi sekoju notikumiem sabiedrībā,  tāpēc aizgāju uz Kolhoznieku namu (tag. Zinātņu akadēmijas nams), kur bija sapulcējušies dažādu jauniešu organizāciju pārstāvji. Tas vainagojās, lūk, ar ko.

1989. gada 22. un 23. decembrī notika Latvijas Jaunatnes Saeimas dibināšanas sesijas sagatavošanas apspriede. Tajā piedalījās pārstāvji no Latvijas Jaunatnes neatkarības līgas, LNNK, VAK, LTF radikālās apvienības, jauno komunistu grupas, demokrātiskās apvienības , «Tēvzemei un brīvībai» Rīgas nodaļas, skolu un studējošās jaunatnes apvienības, Internacionālās frontes jauniešu sekcijas, grupas «Smena», Rēriha biedrības, «Zelta mopēds» un «Jaunatnes motovilnis».

Apspriedes dalībnieki nolēma sasaukt Latvijas Jaunatnes Saeimas dibināšanas sesiju 1990. gada 20. un 21. janvārī.

Ar labojumiem tika atzīts Latvijas Jaunatnes Saeimas deklarācijas projekts, apstiprināta sesijas darba kārtība. Jaunatnes organizāciju pārstāvji pieņēma rezolūciju, adresētu Latvijas AP deputātiem par Latvijas PSR Konstitūcijas 6. un 7. punkta atcelšanu un likuma «Par jauniešu alternatīvo dienestu» pieņemšanu.

PĀRSTĀVJU KOMITEJA

https://www.barikadopedija.lv/raksti/951022

Nezinu, pa kuru laiku es pildīju mājasdarbus, bet iesaistīties jaunatnes politikas veidošanā man likās aizraujoši.

1990.gada 20.-21.janvārī Latvijas Valsts universitātes mazajā aulā notika iecerētā Latvijas Jaunatnes Saeimas dibināšanas sesija. Pasākuma moderēšanu uzņēmās tolaik aktīvais žurnālists Arnis Šablovskis. Starp prominentākajiem runātājiem bija arī Latvijas Tautas Frontes (LTF) priekšsēdētāja vietnieks Ivars Godmanis. Viņš runāja savā ierastajā stilā, kas neiedvesmoja jauniešus.

Tas bija vispārējas aktivitātes laiks, kad visapkārt kaut kas veidojās, visi par kaut ko cīnījās. Ja pieaugušajiem bija grūti atrast kopēju valodu, tad, ko lai saka par nenobriedušajiem jauniešiem.

Pēdējā Latvijas jaunatnes Saeimas sanāksme notika LTF birojā, Vecpilsētas ielā, 1990.gada 4.maijā – īsi pirms Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības deklarāciju. Valdes sēdē tika pausts vienbalsīgs atbalsts par neatkarības atjaunošanu.

Kamēr iecerētās Latvijas jaunatnes Saeimas veidotāji vēl tikai centās noformulēt kopīgus mērķus un organizatorisko struktūru, tikmēr bijušie komjaunieši jau izveidoja kontaktus ar Rietumu latviešu organizācijām. Piemēram, Eiropas Latviešu jauniešu apvienība (ELJA).

Jāatzīst, ka organizatoriskā ziņā nepārspējami bija komjaunieši, kuri 1990.gada 8.jūnijā transformējās par Latvijas Jaunatnes progresa savienību. Turpmākie notikumi attīstījās tik strauji, ka jauniešu organizācijas tad neredzēja nepieciešamību pēc vienojošas institūcijas.

Tālredzīgākie metās iekšā biznesā un īstajā politikā vai arī devās prom no Latvijas. Patrioti, protams, palika uz vietas. Bet 4.maija deklarācija bija izdarījusi savu – tauta noticēja neatkarības idejai.

“Padomju Jaunatnē”,1989.gada 13.jūlijs.

“Latvijai nepieciešama neatkarīgi domājoša, brīva jaunatne. Jaunatnes neatkarība šobrīd ir nepieciešams priekšnoteikums Latvijas neatkarībai un suverenitātei nākotnē. Bez tam jaunatne ne mazāk, bet, iespējams vairāk par citiem cieš no totalitārā domāšanas veida, no administratīvi komandējošās sistēmas ietekmes uz mācībām, ražošanu, politisko un sociālo sfēru, uz nacionālo un vispārcilvēcisko kultūras vērtību pārmantošanas procesu.

Latvijas politiskajā situācijā jaunatne un tās problēmas it kā uz laiku atvirzījušās otrajā plāksnē. Faktiski apsīkusi ir pārkārtošanās pirmajos gados tikko kā radusies jaunatnes kustība. Politika ir joma, kurā tiek pieņemti likteņus ietekmējoši lēmumi, un jaunatnes liktenis jānosaka jaunatnei pašai.

Lai tā varētu pati veidot savu likteni, jaunatnei nepieciešams savs politisks forums – Latvijas jaunatnes Saeima.

Tas būtu nevalstisks, plurāls, konsultatīvi politisks jaunatnes forums, kas tiktu periodiski sasaukts, lai apspriestu un izstrādātu jaunatnes politiku, pamatojoties uz saskaņošanu un iecietību pret citādi domājošiem. Jaunatnes Saeima, atjaunojot parlamentārisma tradīcijas Latvijā, varētu apspriest jaunatnes tiesības uz brīvu darbu un mācībām demilitarizētā izglītības sistēmā, iespējas, kā realizēt brīvu pārvietošanos pa visu pasauli. Latvijas jaunatnes Saeima varētu arī apspriest un izstrādāt stratēģiju un taktiku jaunatnes kandidātu grupas darbībai sakarā ar gaidāmajām vēlēšanām Latvijas parlamentā.

Pirmajā Latvijas jaunatnes Saeimas sēdē tiek ierosināts apspriest šādus jautājumus:

1.Latvijas jaunatnes Saeimas politiskais un tiesiskais statuss.

2.Jaunatnes politiskā situācija Latvijā.

3.Neatkarīgas, plurālas, politiskas jaunatnes organizācijas – Latvijas Brīvās jaunatnes asociācijas izveidošana.

4.Jaunatnes un deputātu vēlēšana Latvijas parlamentam.

Mēs, zemāk parakstījušies, vēršamies pie visas Latvijas jaunatnes, sabiedriski politisko organizāciju jaunatnes sekcijām, neformālajām jaunatnes grupām ar priekšlikumu atbalstīt Latvijas jaunatnes Saeimas sasaukšanas ideju.”

ANDRIS VILCĀNS

Latvijas ZA, A.Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, PSRS tautas deputāts.

ELO MEHTIJEVS

Latvijas ZA Filozofijas un tiesību institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, filozofijas zinātņu kandidāts.

Īpašā 1990.gada vasara

Dr. Kārlis Skalders

Maijā es uzdrošinājos uzrunāt sirmo kungu, kurš viens pats kursēja Stabu ielas posmā starp Ādmiņu un Avotu ielu. Skaldera kungs bija neredzīgs un pārvietojās ar spieķīti. Kādā no pastaigām Skaldera kungs man izteica piedāvājumu, no kura bija grūti atteikties – palīdzēt sastādīt autobiogrāfiju, kuru bija paredzēts nodot ģimenes locekļiem. Viņa iepriekšējais palīgs Vītola kungs jau pirms teju 20 gadiem bija devies aizsaulē, un 600 lappušu biezajam manuskriptam steidzami vajadzēja palīgu. Vienojāmies, ka, sākot ar rudeni, iešu pie Skaldera kunga blakus mājā divas līdz trīs reizes nedēļā. Atceros tik to, ka mātei vairs kabatas naudu nevajadzēja prasīt. Skalders neskopojās ar samaksu un vienmēr to darīja punktuāli.

Pirmoreiz Rietumos – Vācijā

Kā mums apgalvoja direktore Ausma Vilka, Rīgas 2.vidusskola bija pirmā skola visā plašajā PSRS, kura atrada partnerskolu Rietumvācijas teritorijā – Ziemeļreinas Vestfālenes pilsētā Herfordā. Iespaidi Vācijā, protams, bija vareni - visapkārt košas krāsas un patīkamas smaržas, kādas nekad nebija sajustas dzimtajā Rīgā. Tas bija lielo iespēju laiks, kuru daudzi izmantoja, lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no pelēcīgās dzīves Latvijā.

Turaidas ekspedīcija

Pie Jāņa Graudoņa un Jāņa Cigļa – pirmā īstā darba vieta, kur oficiāli vasaras beigās saņēmu atlīdzību. 1990.gada ekspedīcijā piedalījās LU Vēstures un filozofijas fakultātes studenti, kā arī latviešu jaunieši no Baškīrijas. Līdzko pie apvāršņa parādījās Graudoņa kungs, jaunie censoņi metās pie darbiem. Pilnīgs pretmets bija otrs vārdabrālis Jānis Ciglis, kurš visus klātesošos varēja aizraut ar stāstiem iz vēstures.

Pirmajā darbavietā neizbēgama bija pirmā platoniskā mīlestība – jauna vēstures studente Lienīte. Viņas māte strādāja Misiņa bibliotēkā, iepretim tagadējam Saeimas namam. Šajā bibliotēkā biju visai biežs viesis, jo tur varēja tikt pie pirmskara laika ezoteriskās literatūras retumiem.

Drāmas teātris – manas otrās mājas

Divas nedēļas mēnesī ik dienu pēc skolas devos uz teātri, kur māte strādāja par bufetnieci tandēmā ar kolēģi Brigitu un Ingu. Uz izrādēm varēju iet tik bieži, cik sirds kāroja. Vairāk baudīju to jauko gaisotni, ko sniedza teātris kopumā.

Tā kā bufete bija izvietota pagrabstāvā, tad iesākumā tika iepazīts pārējais pazemes līmenis – apkopējas, skaņu meistari un skatuves strādnieki. Bez viņiem vēl bija citi kabineti, kurpniekam un rekvizitoram, bet ar tiem man īpaša saziņa neizveidojās. Pārsvarā tusiņš grozījās ap skaņu meistariem un skatuves strādniekiem. Viņiem no manis tika praktiskais ieguvums – kafijas tase ar piegādi jeb mūsdienu valodā – cafe to go.

Tās ir divas dažādas pasaules. Ja pie skaņu meistariem smaržoja pēc audioaparatūras, tad pie skatuves strādniekiem - pēc sviedriem. Tā ir raupjo vīru pasaule, kura rada to skaisto iluzoro pasauli, kur aktieriem iespējams radoši izpausties.

Vanda Svirska grāmatā par Antru Liedskalniņu to lieliski apraksta. “Teātris bija vienīgā vieta, kur neskanēja krievu valoda. Tādēļ padomju ideoloģijas žņaugi aktieru brīvību neierobežoja. Mākslas templī plūda pavisam citas straumes, kurās ienirstot visi ārpasaules notikumi likās tāli un vienaldzīgi.”( MĪĻĀ BALTĀ ZELTA VIENĪGĀ ANTRA LIEDSKALNIŅA, Džovita Grebzde, 2002, Apgāds Priedaines, 166.lpp.)

Diriģenta lomā

Pateicoties manam vārdabrālim Bruno Libaueram, es trīs reizes kāpu uz skatuves un diriģēju Rīgas Operetes orķestri 1987.gada Ziemassvētku koncerta laikā. Es vienkārši sēdēju priekšējā rindā un te pēkšņi Libauers meklē zālē, kuru no klātesošajiem varētu paaicināt uz skatuves. Izvēle krita uz mani.

Tas bija liels izaicinājums ne tikai man, bet pašam orķestrim jo īpaši. Mēs sapratāmies visai ātri un diriģēšanu es izbaudīju no sirds. Pirmais uznāciens uz skatuves bija noritējis tik veiksmīgi, ka uz nākamajiem diviem koncertiem direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš jau bija sarūpējis man melno fraku.