10. Secinājumi

1. Pašreizējā Saeima nodrošina 1940.gada LPSR Augstākās Padomes normatīvo aktu publicēšanas kontinuitāti, no kuras netieši izriet LPSR leģitimizācija pēc 1990.gada 4.maija, lai gan oficiāli tas netiek atzīts.

2. Piekrītu Andra Plotnieka teiktajam 1990.gada 4.maijā: "Uzskatīt Latvijas Republiku par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas valsts un Latvijas PSR tiesību pēcteci."

3. 1990.gada 4.maija deklarācija ar savu “parlamentārā ceļa” politiku iegūst loģisku leģitimitāti, ja pieņemam, ka Latvijas PSR bija Latvijas Republikas (18.11.18. dibinātās) pēctece.

4. Raugoties uz LPSR Augstākās Padomes lēmumiem no okupācijas doktrīnas perspektīvas, tā zaudē savu leģitimitāti, neskatoties uz kontinuitātes teorijas piekritēju pārliecinošajiem pretargumentiem, jo 1990.gada 18.martā ievēlētās Augstākās Padomes deputāti neuzskatīja sevi par okupācijas varas pārstāvjiem.

5. Latvijas Republikas kontinuitāti nodrošināja Latvijas tauta, kura bija pielāgojusies jaunajai politiskajai realitātei pēckara periodā. Mēs nevarētu runāt par 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanu, ja šeit nebūtu palicis tautas daļas vairākums, kas dzīvoja saskaņā ar Padomju Savienības normām un vērtībām.

6. Pēckara Padomju Latvijā palikušie cilvēki bija tie, kas attīrīja mūsu zemi no kara gruvešiem un postījumiem. Pateicoties viņu sviedriem un smagajam darbam, mēs varam iet pa šodienas ielām un braukt pa šodienas ceļiem.

7. Gan latviešiem, gan krieviem Latvijā ir kaut kas kopīgs – upura loma. Abas puses jūtas apdraudētas valodas un kultūras identitātes pazaudēšanā. Tajā dienā, kad mēs pārstāsim runāt par okupāciju un nacikiem, beidzot varēsim teikt, ka Latvijas tauta ir brīva no savas pagātnes nastas un droši skatās nākotnē. Tā būs diena, kad mēs patiesi varēsim teikt - Dievs mūs ir svētījis!