1. Kontinuitātes doktrīna: pro un contra

Būtībā viss ir vienkārši un primitīvi: padomju laikā valdīja uzskats, 1940.gada 17.jūnijā Latvijā notika sociālistiskā revolūcija, bet tagad valsts vara deklarē okupāciju un aneksiju. (Gunārs Tauriņš)

Par kontinuitātes doktrīnu ir izdotas neskaitāmas publikācijas. Taču tikai vienas grāmatas formātā latviešu valodā ir ticis publicēts visaptverošs pētījums, proti, Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Ineta Ziemele sniedz ļoti detalizētu ieskatu šajā tēmā, kurš ir līdzvērtīgs Dītriha Lēbera pētījumu dziļumam, un vienlaicīgi sniedz arī ieskatu jaunākajās ekspertu atziņās. Grāmatas ievadā skaidri un gaiši ir rakstīts: “Zīmīgi, ka valsts nepārtrauktību (kontinuitāti) neregulē neviens starptautisks lēmums, jo tas vienkārši nav nepieciešams, kamēr valsts pēctecībai veltītas vairākas starptautiskas konvencijas.”(6)

Ko mēs varam no tā secināt? Runas par kontinuitāti ir tikai un vienīgi politiskas dabas apgalvojumi, kuriem nav starptautisko tiesību seguma. “Several international lawyers argue that international politics had a role to play in recognition of the identity of the Baltic republics. According to the Finnish scholars Koskenniemi and Lehto, the continuity of the Baltic States was recognized for reasons of ‘political symbolism’, and not because of international law.” (7)

Pašmāju vēsturnieks un eksdiplomāts Gints Apals ir viens no retajiem, kurš nekautrējas publiskajā telpā kritizēt šo doktrīnu. “Baltijas valstu gadījums un Austrumtimora īstenībā ir anomālija starptautiskajā politikā un starptautiskās politikas vēsturē. Tas jautājums, kā tika nosaukta Baltijas valstu neatkarības atjaunošana – varēja būt arī citādāk. Varēja arī nosaukt par jaunu valstu veidošanu, atdalīšanos no Padomju Savienības. Zināmas nejaušības aspekts. Kāda bija šī procesa būtība mēs varam parunāt atsevišķi.

Arī starptautiskajās tiesībās ir pietiekoši daudz nostādnes. Tur Latvijas valdības, parlamenta un tautas nostāja nav iekalta akmenī. Starptautisko tiesību eksperti var arī teikt, ka 50 gadu periods ir pietiekoši ilgs, lai teiktu, ka radusies jauna realitāte un vecā netaisnība vairs nekā nemaina.” (8)

Padomju Latvijas laikā mēs dzīvojām ne tikai preču deficīta apstākļos, bet arī informācijas deficīta apstākļos. Viss, kas nāca no “pūstošā kapitālisma” zemēm likās daudzreiz labāks par pašmāju ražojumiem. To noteica skaistais iepakojums un mārketings. Līdzīgi procesi notika arī izglītībā kopumā un tiesību jomā, kuru fundamentāli ietekmēja Egils Levits un viņa skolotājs Dītrihs Lēbers. Ar to vēlos īpaši akcentēt, ka kontinuitātes doktrīnai ir spēcīga trimdas ideoloģiskā ietekme. Tā nav radusies no Padomju Latvijas juristu iekšējās atmodas, no kritiska skatījuma par vēsturiskajiem notikumiem 1940.gadā, bet gan pakāpeniski pieņemta, balstoties uz Egila Levita un Dītriha Lēbera pārliecinošo argumentāciju.

Tamdēļ atgādinu divu Atmodas laika aktīvāko tiesību speciālistu teikto no Augstākās Padomes tribīnes 1990.gada 4.maijā pirms vēsturiskā balsojuma.

Andris Plotnieks: “Runājot par to republiku, kuru mēs vēlamies redzēt, apjēgsim arī reālo situāciju, ka mēs neatrodamies uz neapdzīvotas salas un tukšā vietā. Mēs acīmredzot pārņemsim visu to, kas ir radīts ne vien līdz 1940.gadam, bet arī pēc 1940.gada. Ceru, ka nevienam no šajā zālē sēdošajiem nepacelsies roka atteikties no republikas teritorijā izvietotajiem uzņēmumiem, kuru būvniecībā ir ielikta mūsu tautas garīgā un fiziskā enerģija. Šajā sakarībā mums jādeklarē šāda norma: "Uzskatīt Latvijas Republiku par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas valsts un Latvijas PSR tiesību pēcteci."

Juris Bojārs: “Par Deklarācijas tekstu. Es jau vairākkārt uzstājos par to un teicu, ka nedrīkst būt šādā svarīgā starptautiskā dokumentā nekādu apšaubāmu tēžu, par kurām, kā saka, zinātnieki strīdas. Un līdz ar to es vēlreiz atgādinu, ka visas šīs tēzes ir spēkā de iure līdz šim brīdim. Es tam pamatojumu esmu devis vairākkārt. Manuprāt, nevar pastāvēt republika, ja nepastāv viens no tās galvenajiem trim elementiem - teritorija, iedzīvotāji, virsbūve, kura tika fiziski iznīcināta. Cilvēkus nošāva, iznīcināja nometnēs. Kā var pastāvēt republika, ja noslepkavota visa virsbūve? Nevar pastāvēt.”

1.1. Levita viedoklis

Grāmatā Valstgriba ir apkopotas visas Egila Levita publikācijas un intervijas. Vienā no tām viņš atceras, ka viss sākās ar publikāciju 1985.gada maijā žurnālā Vaga. Pats Levits to nosauc tikai par “teorētiskām juridiskām pārdomām”, kuras “vēlāko notikumu gaitā ieguva zināmu politisku nozīmi”. Es gribētu nedaudz precizēt – nevis “zināmu politisku nozīmi”, bet gan “fundamentālu politisku nozīmi”. Tās pašas grāmatas ievadā redaktore Rudīte Kalpiņa atgādina:“Tālavs Jundzis, savulaik Augstākās padomes deputāts, ir norādījis, ka pēc 1990.gada pavasara Augstākās padomes vēlēšanām, kurās Latvijas Tautas fronte ieguva pārliecinošu vairākumu, LTF nācās konstatēt, ka tai nav plāna, kā rīkoties tālāk. Levits aicināja LTF frakciju pieņemt dokumentu, kas pasludinātu Latvijas Republikas neatkarību.” (9) Simboliskā veidā tas norāda arī uz vispārējo sabiedrības izpratni.

“Sakarā ar masīvo PSRS pilsoņu nometināšanas politiku Latvijā latvieši draudēja kļūt par minoritāti savā zemē. Ja tas tā turpinātos, tad izredzes, ka kādreiz, izdevīgos apstākļos, Latvija tomēr atgūtu savu valstisko neatkarību, praktiski būtu zaudētas uz visiem laikiem.

Šajā kontekstā 1985.gada maijā Kanādā iznākošajā latviešu žurnāla “Vaga” 9.numurā publicēju rakstu “Latviešu tautas tiesības uz savu valsti kā minoritātei”. Tajā analizēju latviešu nācijas politiskā mērķa – valstiskās neatkarības – sasniegšanas iespējas no starptautisko tiesību viedokļa. Rakstā uzrādīts, ka teorētiski iespējami divi ceļi uz neatkarību.”

....

Raksta secinājumos tādēļ iesaku iet pirmo – valsts atjaunošanas ceļu: “Ja līdz tam hipotētiskajam brīdim, kad Padomju Savienība – pēc 5, 20 vai 50 gadiem – atstās Latviju, tās aneksija joprojām vēl nebūs starptautiski atzīta, jaunie valsts varas orgāni automātiski būtu uzskatāmi par līdzšinējās Latvijas valsts varas orgāniem. Latvijas valsts tiktu nevis dibināta no jauna, bet gan tiktu atjaunota suverēnā valsts vara līdzšinējā (t.i., 1918.gada 18.novembrī dibinātajā) Latvijas valstī. Valsts vara juridiski piederētu Latvijas pilsoņiem. Tikai viņi būtu tiesīgi lemt par Latvijas valsts turpmāko statusu un politisko iekārtu.”

Tā ir Latvijas valsts nepārtrauktības un atjaunošanas doktrīnas būtība. (Pasvītrojums mans.) Publicēšanas brīdī, 1985.gada maijā, tās bija tikai teorētiskas juridiskas pārdomas. Tomēr izrādījās, ka no trim minētajiem hipotētiskās nākotnes brīžiem piepildījās vistuvākais – valsts atjaunošana tika pasludināta tieši pēc pieciem gadiem, 1990.gada maijā.

Vēlāko notikumu gaitā šī juridiskā analīze ieguva zināmu politisku nozīmi. 1987. un 1988.gadā tā daudzkārt tika publicēta neformālos izdevumos un pavairota kopijās. 1989.gada 23.augustā – Baltijas ceļa dienā – šo rakstu publicēja “Atmoda”. Valsts atjaunošanas ceļa juridisko pamatojumu vēlāk esmu izvērsis vairākās citās publikācijās toreizējā Latvijas progresīvajā presē. Šī koncepcija zināmā mērā bija argumentatīva palīdzība neformālajām grupām savu mērķu formulēšanā, vēlāk to varēja izmantot pilsoņu kustība un tolaik par radikāliem dēvētie spēki, lai juridiski pamatotu savu prasību pēc valsts atjaunošanas. (10)

Levita pašdefinētais apzīmējums “teorētiskas juridiskas pārdomas” ir atslēga visai kontinuitātes teorijai. To varētu noreducēt uz diviem vārdiem – teorētiskas pārdomas. Ja mēs pārlasām Atmodas laika sabiedrisko aktīvistu memuārus un tā laika intervijas, tad politiķiem bija dažādas vīzijas, kā mūsu valstij vajadzētu tālāk attīstīties. Nav noslēpums, un arī Levits to atklāti atzīst, ka LTF pirmsākumos neiestājās par pilnu neatkarību no PSRS.

1.1.1. Levita skaidrojums par Latvijas PSR statusu

Attiecībā par LPSR leģitimitāti interesanti ir uzzināt arī Egila Levita viedokli, kurš tika formulēts jau laikraksta Literatūra un Māksla 1990.gada 24.februāra numurā.

“Te rodas jautājums, kāds ir Latvijas PSR starptautiski tiesiskais statuss. Latvijas PSR kā valsts institūciju kopums ir PSRS sastāvdaļa (skat. PSRS Konstitūcijas 71.pantu, Latvijas PSR Konstitūcijas 68.pantu). Taču PSRS nav tiesīga joprojām eksistējošās, neatkarīgās Latvijas Republikas teritorijā realizēt savu, t.i., PSRS, valsts varu. Līdz ar to Latvijas PSR uzskatāma par prettiesisku PSRS valstisku veidojumu svešas valsts teritorijā.

Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 28.jūlija Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti (skat.: Padomju Jaunatne, 1989.29.jūlijs) šo starptautiski tiesisko situāciju nav mainījusi. Ar to netika atjaunota Latvijas Republikas suverēnā valsts vara, Latvijas PSR joprojām paliek PSRS sastāvdaļa (sal.: deklarācijas 4.punkts). Latvijas tiesisko statusu uz ārpasauli šī deklarācija neskar. Tādēļ Latvijas PSR joprojām paliek prettiesisks PSRS valstisks veidojums okupētās un anektētās Latvijas Republikas teritorijā.” (11)

Ja reiz “Latvijas PSR ir prettiesisks PSRS valstisks veidojums okupētās un anektētās Latvijas Republikas teritorijā”, tad kā gan tas bija iespējams, ka Levitam un citiem trimdiniekiem tas netraucēja piedalīties kopā ar okupācijas varas pārstāvi Gorbunovu Latvijas Ceļa sarakstā? Kolaborācija ar kolaborantiem…

Levits iesaka un aicina Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem “nostāties uz 1918.gada Latvijas Republikas tiesiskās platformas”, kas pēc būtības ir viņa ieteikums no reālpolitikas perspektīvas, kā likumīgi pārņemt varu Padomju Latvijā. No tā izriet, ka “nostāšanās uz kaut kādas platformas” ir tikai un vienīgi iekšpolitisks formulējums, kam nav nekāda sakara ar starptautiskajām tiesībām. Lai atceramies tautas radikālā spārna iebildumus par piedalīšanos 1990.gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanās un ieilgušo Pilsoņu komitejas stīvēšanos atzīt de facto un de iure Augstākās Padomes pārspēku, kas rezultējās ar Pilsoņu komitejas kapitulāciju un jaunās politiskās situācijas pieņemšanu, piedaloties 5.Saeimas vēlēšanās no dažādu politisko spēku sarakstiem. Reālpolitika guva pārsvaru.

Levits neiestājas par Augstākās Padomes likvidāciju un Otrās Satversmes Sapulces sasaukšanu, kura tad attiecīgi būtu tiesīga pārstāvet tautas suverēno gribu. Pārlasiet Anatolija Gorbunova runu 1990.gada 15.februāra sēdē, kurā viņš pat teorētiski pieļāva Augstākās Padomes pašlikvidāciju, tomēr “parlamentāro ceļu” uzskatīja par optimālāko.

“Tomēr Latvijas iedzīvotājiem nevarēja būt vienaldzīgi, kādu politiku īsteno Augstākā padome, kas – kaut prettiesiski – realizē valsts varu Latvijas teritorijā. Ja šis varas orgāns nonāktu neatkarības piekritēju rokās, tad tas kā “nepilnvarots lietvedis” (negotiorum gestor) uz laiku varētu darboties1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas interesēs, atjaunojot tās suverēno un efektīvo valsts varu, līdz to pārņemtu atjaunotās Latvijas valsts demokrātiski pilnībā leģitimētas institūcijas.

Šī tiesiskā pozīcija ļāva saskaņot Latvijas valsts atjaunošanas koncepciju ar politiskās iespējas izmantošanu, “pārņemt varu” pusbrīvajās LPSR Augstākās padomes vēlēšanās. Vienlaicīgi tā nodrošināja arī pret neveiksmi, pamatojot, ka Augstākā padome nevar veikt nekādus soļus, kas būtu pretrunā ar virzību uz Latvijas Republikas atjaunošanu.” (12)

Levita pieminētais negotiorum gestor attiecas uz civiltiesību jomu, kuru viņš ierosina pārnest uz konstitucionālajām tiesībām?! Objektīvi raugoties ir jāatzīst arī Levita intelektuālais pārsvars, kuram tolaik nebija citas alternatīvas – no vienas puses viņš bija cilvēks, kurš uzaudzis Padomju Latvijā un izprata šejienes latviešu domāšanu, kā arī bija ieguvis autoritāti un atbalstu latviešu trimdā Eiropā. Taču tas nenozīmē, ka ikvienu Levita izteicienu vajadzētu absolutizēt.

1.2. Līdzības ar Ukrainas Tautas Republiku

Pārsteidzošā kārtā neviens no Latvijas starptautisko tiesību ekspertiem, ieskaitot Dītrihu Lēberu, runājot par kontinuitāti nav pievērsis uzmanību Ukrainas Tautas Republikas gadījumam. Ukraiņiem atšķirībā no latviešiem bija sava trimdas valdība. Līdzība gan ir saskatāma faktā, ka abu valstu gadījumos trimdas pārstāvji nav atzinušas jaunizveidotās padomju valdības par leģitīmām. Tanī pat laikā Padomju Ukraina bija ANO locekle.

Latvijas Republikas diplomātiskās attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku līdzīgi kā citām Rietumvalstīm ilga tikai līdz 1921.gadam, jo no Latvijas reālpolitiskajām interesēm raugoties, attiecību uzturēšana ar Padomju Krieviju un Poliju bija svarīgāka par Ukrainas neatkarības centieniem.

Tieši Rīgas miera konferencē tika pielikts punkts Polijas un Padomju Krievijas karam, kā rezultātā arī tika noteiktas jaunās Padomju Ukrainas robežas. Sanāk, ka de facto Latvijas Republika atzina Padomju Ukrainas eksistenci.

Tādējādi, atskatoties uz savas valsts rīcību attiecībā uz Ukrainu, mēs varam labāk izprast arī citu valstu rīcību un attieksmes maiņu attiecībā uz Latviju pēc 1940.gada 17.jūnija. Tas, ka pirmais Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks tika atzīts par Ukrainas Tautas Republikas tiesību pārņēmējas pārstāvi ir tikai un vienīgi Ukrainas iekšējā lieta. Simboliski tā bija Rietumos dzīvojošo ukraiņu savienošanās ar savu tautas daļu etniskajā dzimtenē.

Zīmīgi, ka Ukrainas vēstniecības mājaslapā 1992.gada 2.decembris ir atzīmēts kā diplomātisko attiecību sākuma datums. “The Ukrainian-Latvian legal framework commenced to rapidly develop in 1992 following the conclusion of the Protocol on the establishment of diplomatic relations on December 2, 1992 and at this point in time the legal bonds between both sides exhibit the elaborated corpus of the effective instruments in terms of regulating the bilateral cooperation.” (13)

Nekas netiek teikts par mūsu īso diplomātisko attiecību posmu līdz 1921.gadam. Tādējādi ukraiņi paši nonāk pretrunās ar “savu valstisko kontinuitāti“. Faktiski Ukrainas pozīcija sakrīt ar Krievijas pozīciju, kura neatzīst pirmskara Latvijas kontinuitāti, uzskatot Latvijas Republiku par jaunveidotu valsti. Un otrādi, mēs neatzīstam diplomātiskās attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku līdz 1921.gadam. (14)