2. Atmodas atskaites punkts

“Pēdējā laikā Latvijā es arvien biežāk ievēroju īpašas uzmanības vērtu interesantu sabiedrisku parādību. Daudzi mūsu līdzpilsoņi it kā zaudē atmiņu un kautrējas atzīties, ka ir bijušie biedri – komunistiskās partijas vai komjaunatnes biedri.” (Jānis Āboltiņš)

No vienas puses lielais pārmaiņu punkts bija Gorbačova nākšana pie varas 1985.gada martā. Taču tas nenozīmēja tūlītējas reformas. Tikai pēc gada visa PSRS partijas līmenī perestroiku uzņēma kā savas darbības galveno vadmotīvu. Kā atzīst virkne mūsu Atmodas laika aktīvistu, Latvijā pārbūve iesākās ar pusotra gada novēlošanos. Gan sabiedrība, gan kompartijas spice vēl piesardzīgi raudzījās uz notikumiem Maskavā. Piemēram, Edvīns Inkēns atgādina:“Maskavā jau runāja atklāti. Mēs bijām aizkavējušies atklātībā, mēs par pusotru gadu aizkavējāmies ar Glasnostj. Bet to vairs nevarēja apstādināt. Tas nāca, tas vilciens nāca arī uz Baltiju. Pie mums bija sastingums un ledus, bet visi zināja: kad šeit sāks runāt, tad nerunās tikai par Gulagu, runās par nacionālajiem jautājumiem.” (15)

Arī Dainis Īvāns uzsver Radošo savienību Plēnuma nozīmīgumu. “Jā, Helsinki-86 ar savu pārdrošo gājienu pie Brīvības pieminekļa ar sarkanbaltsarkano karogu 1987.gada 14.jūnijā bija viens no priekšvēstnešiem. Bet tā bija tikai nelielas pārdrošas tautas radikālā spārna uzdrošināšanās. Augša vēl piesardzīgi klusēja. Mavrika Vulfsona runa Radošo Savienību plēnumā 1988.gada 2.jūnijā bija lielais katalizators, kurš iekustināja procesu mūsu republikā. “Par mūsu nacionālās pārbūves pamatu, protams, kļuva radošo savienību paplašinātais plēnums 1. un 2.jūnijā.” (16)

Savā “grēksūdzes” grāmatā šos notikumus Vulfsona kungs atceras sekojoši: “Sanāksmes priekšvakarā pie manis atnāca draugi: “Mavrik, tev tiks dota tribīne, un tevi dzirdēs visa Latvija. Izmanto to, lai pateiktu patiesību. Es biju tam gatavs. Daudzos rakstos biju jau pietuvojies šai patiesībai, bet kā to izteikt visu un atkailinātu? Atceros, ka jautāju tovakar Inkēnam: “Edvīn, vai latviešu jaunā paaudze būs gatava iziet ielās, pat ja miliči viņiem gāzīsies virsū?” “Un Edvīns atbildēja: “Domāju, ka jā…”” (17)

Cilvēkiem labpatīk dzirdēt to, ko viņi vēlas dzirdēt, nevis to, kas tiek teikts. To pašu arī jāsaka par Vulfsona runu. Tur izskanēja arī kas cits, ko mēs jau esam veiksmīgi aizmirsuši – par godīgumu nākamo paaudžu priekšā.

2.1. Notikumu hronika

Atmodas laiks spilgtā atmiņā ir palicis tikai tā laika notikumu dalībniekiem. Taču jaunajai paaudzei tas ir kļuvis par izplūdušāku jēdzienu, kurā pat 4.maijam ne vienmēr ir vieta. Tāpēc labākai uzskatāmībai pievienoju īsu notikumu attīstības hronoloģiju.

Tabula Nr. 1

Avots: (18)