3. Augstākā Padome

“Tā ka tagad mums Latvijā ir tie paši padomju laiki ar brīvā tirgus elementiem, kaut kas līdzīgs NEPam”. (Marina Kosteņecka)

3.1. Klibojošā kontinuitāte

Kā vienā publikācijā par Lēberu norādīja viņa skolnieks Egils Levits: “Pirmkārt, es gribētu minēt to, ka profesors Lēbers pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas ieviesa “klibojošās kontinuitātes” jēdzienu. Proti, principā kontinuitāte, bet diemžēl valsts ne vienmēr to konsekventi ievēro.”(19)

“Klibojošo kontinuitāti” var pamanīt arī Saeimas mājaslapā, jo pēc 4.Saeimas seko Latvijas PSR Augstākā Padome – tātad faktiski tiek atzīta Latvijas PSR kontinuitāte. Tas gan attiecināts tikai uz Latvijas PSR Augstākās Padomes darbības posmu no 1989.gada 27.jūlija. Tādējādi norobežojoties no iepriekšējiem sasaukumiem. Atgādinu - āboli karājas zaros. Mūsu politiķiem gan šķiet, ka nogatavojušos “Atmodas ābolu” tie noplūca kaut kur gaisā, un pēc tā apēšanas tauta pamodās no letarģiskā miega. Lai tas “Atmodas ābols” nogatavotos bija vajadzīgi zari (sistēma), kura darbojās no Latvijas PSR Augstākās Padomes pirmā sasaukuma 1940.gadā.

Loģiski būtu, ja ikvienam interesentam būtu pieejamas mūsu parlamenta stenogrammas no pirmsākumiem. Diemžēl tāda iespēja nepastāv. (21)

Sabiedrībai joprojām nav pieejamas 1., 2., 3., 4.Saeimas sēžu stenogrammas. Teorētiski tās iespējams atrast cituviet – Tiesību zinātņu pētniecības institūta mājaslapā: www.tzpi.lu.lv Diemžēl arī šeit jāpaliek gaidot – “Not Found” – šāds uzraksts sagaida uz visiem norādītajiem linkiem. (22)

3.2. Neatkarības deklarācijas pretrunas

Ja mēs pieturamies pie Latvijas okupācijas doktrīnas, tad ir jāatzīst, ka deklarāciju pieņēma okupācijas varas iestāde LPSR Augstākā Padome. Māris Grīnblats uz to norāda jau krietnu laiku pirms vēsturiskā 4.maija balsojuma. 1989.gada 23.oktobra laikraksta ATMODA publikācijā. Šis teksts bija sagatavots kā runa LTF 2.kongresā. (23)

TĀTAD NEATKARĪBU! BET KĀDU?

Jaunajā LTF Programmā, kā jau to atzīmēja V.Avotiņš, tiešām nav konkrētu ceļu uz neatkarību, jo – vai gan var vienoties par kopīgu ceļu divi ceļinieki, no kuriem viens dodas, piemēram, uz Kaukāzu, bet otrs – uz “Kaukāzu”? Tagad arī visos galvenajos ar neatkarību saistītajos jautājumos parādījušās vienas un tās pašas idejas divas interpretācijas, jo absolūtās varas galvenais mērķis šobrīd ir varas saglabāšana mainīgos apstākļos, tāpēc par vienu no galvenajiem instrumentiem šā uzdevuma veikšanai kļuvusi katras pret monopolu vērstās idejas piepildīšana ar tādu saturu, kas stiprina šo varas monopolu. Tā, piemēram runā par parlamentu, bet domā to pašu AP; runā par Latvijas Republiku, bet domā to pašu LPSR, kurai pazuduši divi burti; runā par tiesisku valsti, bet ignorē tos noziegumus, ar kuru palīdzību likti šīs valsts pamati, savukārt dziedot latviešu nacionālo himnu, tā vien šķiet, ka skan “Dievs, svētī LPSR!”

Tātad – neatkarību, bet kādā veidā? Dibinot LR (faktiski LPSR de facto pārvēršot par de iure) vai atjaunojot LR varu? Tās ir divas principiāli dažādas pieejas, kas top redzamas, līdzko visus jautājumus apskatām konsekventi. Ne tikai melnu nevajag saukt par baltu, bet arī pelēku – ne. Nevar runāt par 1940.gada okupāciju un tajā pašā laikā uzskatīt, ka tagad tās vairs nav un mēs vēlēsim savu parlamentu un prezidentu.”

“Tāpat nevar prasīt atzīt par nelikumīgiem kopš paša sākuma 1940.gada vēlēšanu rezultātus un Saeimas deklarācijas par LPSR izveidošanu un iestāšanos PSRS un tajā pašā laikā uzskatīt, ka AP ceļš uz neatkarību ir savienojams ar tiesisku valsti. Mēģinājums pārvērst LPSR par neatkarīgu LR liek atzīt par likumīgu 1940.gada okupāciju un aneksiju, bet līdz ar to dienaskārtībā tiek noņemts jautājums par šī nozieguma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu Latvijas valstij un tautai.”

“Otrkārt, nevar uzstāties pret KP varas monopolu un tajā pašā laikā uzskatīt, ka atrašanās šīs partijas rindās ir labākais veids, kā cīnīties pret šo monopolu. Lai atvaino kompartijas biedri, bet neesmu dzirdējis, ka vācu fašistu okupēto zemju patrioti būtu uzskatījuši stāšanos NSDAP rindās par vienu no cīņas veidiem pret okupācijas režīmu. Ticu, ka daļa KP biedru ir par neatkarību, bet par kādu?”

“Kas attiecas uz AP vēlēšanām, LTF vajadzētu atklāti deklarēt, ka AP nav uzlūkojama par parlamentu (valsts varas orgānu) un ka demokrātiskā bloka deputātu galvenais uzdevums Augstākajā Padomē ir pasludināt par nelikumīgiem 1940.gada vēsturiskos dokumentus. Ja tas netiek darīts, jājautā, vai visa runāšana par brīvu un neatkarīgu Latviju nav no tās pašas operas kā Kirhenšteina un viņa marionešu valdības runas pirms 1940.gada jūlija vēlēšanām? Lai šādu iespēju novērstu, laikus jāvienojas par nosacījumiem, uz kādiem LTF kandidāti piedalīsies AP vēlēšanās, un jāizstrādā deklarācija, kuru pirms vēlēšanām parakstītu katrs LTF atbalstītais kandidāts. Tās teksts varētu būt apmēram šāds: “Es, LR pilsonis vai Latvijas pamatiedzīvotājs, kas vēlas iegūt LR pilsonību, kā deputāta kandidāts piedalos uz laiku okupētās Latvijas Republikas teritorijā okupācijas varas iestāžu nodibinātās LPSR AP vēlēšanās, lai panāktu to un to, un nolikšu savas deputāta pilnvaras, līdzko kļūs redzams, ka tas un tas nav iespējams.””

Ļoti šaubos, vai 1990.gada 4.maijā mūsu “gaišo spēku” latviešu komunisti (Anatolijs Gorbunovs, Imants Daudišs, Ivars Ķezbers, Mavriks Vulfsons, Vilnis Bresis, u.c.) no LTF frakcijas būtu sākuši savu zvērestu ar vārdiem, kurus ieteica Māris Grīnblats: “Es … kā deputāta kandidāts piedalos uz laiku okupētās Latvijas Republikas teritorijā okupācijas varas iestāžu nodibinātās LPSR AP vēlēšanās”.

Jā, deputāti vēlējās neatkarību, bet kādu? To pašu var teikt arī par tautu: gan latvieši, ieskaitot mani, gan ļoti daudzi demokrātiski noskaņoti krievvalodīgie bija par neatkarīgu Latviju, bet ne tādu, kāda tā laika gaitā ir kļuvusi. Pēc 4.maija latviešiem izdevās pārņemt varu Augstākajā Padomē, caur kuru attiecīgi tika mainītas visas pastāvošās valsts varas struktūras. Tēlaini izsakoties, tika nobalsots par vēsturiskās ēkas atjaunošanu, bet nevienam no balsotājiem nebija īstas izpratnes par senās ēkas plānojumu, kā rezultātā notika pašrocīga pārplānošana. Trimdas struktūras (ALA, PBLA) izrādījās efektīvas komunikācijā ar ASV varas pārstāvjiem, bet gana neefektīvas, kad vajadzēja iesaistīties pirmskara struktūru atjaunošanā Latvijā.

3.3.  Augstākās Padomes leģitimitāte

Arī Latvijas tiesību eksperts Juris Jelāgins visai diplomātiski apgalvo, ka jautājums par Augstākās Padomes kompetenci ir palicis līdz galam nenoskaidrots, netiešā veidā norādot, ka tas ir politiskas dabas jautājums. Kāpēc neviens no tiesību ekspertiem šo gadu laikā tā arī nav uzdrošinājies iedziļināties Augstākās Padomes leģitimitātes jautājumā?

“Nākamais jautājums, kurš tā arī palika līdz galam nenoskaidrots, ir par Latvijas Republikas Augstākās padomes kompetenci, tai skaitā likumdošanas tiesībām. Citiem vārdiem sakot, vai Augstākajai padomei bija tiesības pieņemt jebkuru parasto likumu, izdarīt grozījumus atjaunotajā Satversmē, tas ir, pieņemt konstitucionālus likumus. Neskarot problēmas politiskos aspektus, vēlreiz atzīmēsim, kā šo jautājumu risināja normatīvi tiesiskie akti.

1990.gada 4.maija Deklarācijas 6.punkts noteica, ka pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos groza Latvijas Republika Augstākā padome. 1991.gada 21.augusta konstitucionālā likuma 3.pantā ir teikts, ka līdz Saeimas sanākšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome. Savukārt 1992.gada 25.augusta likuma “Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes darba organizāciju līdz Saeimas sanākšanai” 1.pants, konkretizējot Augstākās padomes augstāko valsts varu, nosaka, ka līdz 5.Saeimas sanākšanai Augstākajai padomei pieder likumdošanas tiesības. Domājams, ka no šiem tiesību aktiem nepārprotami izriet, ka Augstākā padome ir likumdošanas institūcija un tai pilnā apjomā pieder likumdošanas tiesības. Lai gan, burtiski tulkojot Satversmi, tika atzīts, ka grozīt Satversmi ir tiesīga Saeima vai tauta referendumā. Augstākā padome nav Saeima, tātad tā nav tiesīga grozīt Satversmi. (Pasvītrojums mans.) Par klupšanas akmeni izrādījās Satversmē lietotais termins “Saeima”. Bet vai tas ir būtiski? Vai par būtisku apstākli var uzskatīt atšķirības deputātu skaitā, starp citu, Augstākās padomes deputātu lielāks skaits padara to pat par leģitīmāku. Liekas, šāds dogmatisks tulkojums tika piemērots politisku apsvērumu dēļ, lai bloķētu nevēlamu likumu pieņemšanu. Bet tas faktiski noved pie absurdas situācijas tāpēc, ka, tādā veidā tulkojot Satversmi, Augstākā padome nebija tiesīga pieņemt ne tikai konstitucionālos, bet arī parastos likumus. (24)

3.4. 1990.gada 15.februāra Augstākās Padomes sēde

1990.gada 15.februāris bija zīmīgs pagrieziena punkts nacionālās pašapziņas virzienā - tika pieņemts lēmums par sarkanbaltsarkano karogu kā valsts karogu un “Dievs, svētī Latviju!” kā valsts himnu. Formāli karoga nomaiņa virs valdības ēkas notika 27.februārī. Šo pārmaiņu spilgti atceros, jo katru dienu devos uz skolu garām Ministru Padomes ēkai.

Augstākajā Padomē 15.februārī notika spraigas deputātu diskusijas, kuras būtu lietderīgi atgādināt sabiedrībai, jo pa šiem gadiem esam pamatīgi novirzījušies no sākotnējās neatkarības atjaunošanas mērķiem. Esmu apzināti ietvēris arī LTF oponentu teikto, jo viena no mūsu fundamentālajām kļūdām ir tā, ka atmiņu stāstos ignorējam neatkarības oponentu skatījumu, pārlieku aizraujoties ar “gaišo spēku” cildināšanu. (25)

Anatolijs Gorbunovs (uzsākot sēdi un diskusijas)

“Mēs vienmēr esam vadījušies no tā, ka mums jāciena visi nacionālie simboli, tajā skaitā arī tie, kas mums ir šobrīd. Nekādā gadījumā, pat uzsākot izskatīt šo jautājumu, mums nevajadzētu pretstatīt sarkano PSRS valsts karogu nacionālajam Latvijas karogam. Deklarācijā, protams, tas nav galvenais. Mums izvirza divus jautājumus: kāpēc mēs mainām simbolus un vai mēs gribam mainīt valsts sabiedriski politisko iekārtu mūsu republikā? Es jau vakar televīzijā atbildēju, ka tad, ja mēs to darītu tādā veidā un tādos nolūkos, tad tas būtu tas pats, ko izdarīja 1940.gadā Latvijas Saeimas deputāti, kuri, nekonsultējoties ar tautu, pieņēma lēmumu par sabiedriski politiskās iekārtas maiņu republikā. Pieņemot jaunus simbolus vai atjaunojot simbolus, kuru pamatā ir nacionālā simbolika, mēs nevaram nepateikt, kādu valsti gribam veidot. Šis jautājums nav saistīts tikai ar simboliem. Tagad jebkurā platformā, tajā skaitā PSKP platformā, ir teikts, ka katra republika ir suverēna valsts. Kā mēs iesim uz šo suverenitāti? Acīmredzot pa to ceļu, kurš pašreiz ir iezīmējies, tas ir, pa demokrātiskā jeb humānā demokrātiskā sociālisma ceļu.”

“Nesapņosim par to, kas būs Latvijā pēc 20 gadiem, bet gan - kā mums dzīvot šogad, nākošgad, trīs un četrus gadus uz priekšu, kad Savienībā visa kā trūkst, kad rublim nav nekādas vērtības un sākas naturālā apmaiņa. Šajos apstākļos aprobežoties tikai ar politiskām deklarācijām nozīmē stipri zaudēt, tāpēc mums jārada komisija, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas, kurās būtu dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri kvalificēti un operatīvi varētu veidot modeļus, kas liekami par pamatu Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Pie tam šai komisijai un jaunajai Augstākajai Padomei nevis tikai jāpieņem atbildīgi lēmumi deklarāciju vai likumu veidā, bet tie jāpieņem, konsultējoties ar tautu un rīkojot, ja vajag, pat referendumus.”

Juris Bojārs

“Mēs visumā esam vienojušies par tādu pozīciju, ka pagaidām, tikai pagaidām visiem spēkiem jāstrādā visos PSRS orgānos, visās PSRS struktūrās, lai ar jebkurām iespējamām metodēm sekmētu vispārējo režīma demokratizāciju Padomju Savienībā. Tāds ir kopējais baltiešu grupas viedoklis.”

“Kas mani vēl pārsteidza? Man gluži nejauši nācās uzstāties par Baltijas valstu pozīciju pirmajam, lai gan bija sarunāts, ka lietuvieši un igauņi, kuriem bija gatavas deklarācijas, tās nolasīs pirmie un pēc tam es vienkārši viņus atbalstītu. Nu iznāca tā, ka M.Gorbačovs man pirmajam iedeva vārdu. Bet mani pārsteidza tas, ka neviens zālē nenoraidīja mani. Agrāk, kā jūs zināt, dauzīja kājas un rūca, bija vispārēji noraidoša attieksme pret mūsu pozīciju. Turpretī tagad to visu uztvēra ļoti normāli. Tā kā vispārējā atmosfēra Padomju Savienībā pēc visām šīm gigantiskajām demonstrācijām, pēc visiem notikumiem, kas parādījuši masu spēku, virzību, politizāciju, ir pavērsusies stipri par labu mums. Jāsaka, ļoti daudzi ievērojami PSRS tautas deputāti, profesori uzstājās, piemēram, ar tādām tēzēm - ar ko mēs beigu beigās nodarbojamies Augstākajā Padomē? Mums vajag izskatīt vienu jautājumu par PSRS federāciju un struktūru, tās varbūtēju pilnveidošanu. Atdosim visu republikām kā neatkarīgām valstīm, atdosim viņiem visu likumdošanu, lai viņi raksta, tā kā tā viņiem otrreiz būs šie likumi jāraksta, Es domāju, ka tā ir ļoti sakarīga un ļoti pareiza pozīcija.

Otrkārt, bija tāds, manuprāt, pavisam negaidīts priekšlikums no maskaviešu puses. Viņi teica - ko tad mēs te izbūvējām, mēs būvējām federāciju, bet, kādu federāciju, mēs nezinām, jo nav pat modeļa. Tad varbūt paņemsim to, kas ir gatavs un ļoti labi strādā, paņemsim Eiropas padomes modeli un veidosim mūsu Savienību pēc Eiropas modeļa kā neatkarīgu valstu savienību. Ja ļoti īsos vārdos mēs ieliekam baltiešu pozīciju šodien Augstākajā Padomē, tad tā būtu neatkarīgu valstu savienība stiprā, neatkarīgā, demokrātiskā Padomju Savienībā. Mēs visi esam neatkarīgi un kā līdztiesīgas demokrātiskas valstis uz vienlīdzības principa pamata izspriežam, kādas būs mūsu attiecības ar citām republikām un ar visu Padomju Savienību kopumā. Šī doma apmierina, varētu teikt, demokrātiski noskaņoto deputātu daļu PSRS Augstākajā Padomē kopumā.”

Staņislavs Zukulis

“Ja mēs neatzīstam 1940.gada Saeimu par juridiski pilntiesīgu, tad, sekojot tālāk vēsturiskajai loģikai, būtu jāatceļ Saeimas pieņemtie lēmumi par banku, rūpnīcu un uzņēmumu nacionalizāciju. Vispār jāatceļ visi Saeimas un vēlāk pieņemtie Latvijas PSR likumi un lēmumi. Tāda būtu vēsturiskā loģika, bet kādas būs politiskās sekas?“

“Es esmu par to, lai būtu sastādīta komisija un šīs komisijas lēmums vai slēdziens tiktu publicēts tautas apspriešanai. Uzskatu, ka pilnvērtīga deklarācijas pieņemšana šodien vēl vairāk saasinās sarežģīto sabiedriski politisko stāvokli mūsu republikā. Analoģiski dokumenti ir pieņemti mūsu kaimiņrepublikās. Vai mums arī akli jāseko visam tam, kas ir darīts un tiks darīts kaimiņrepublikās? Vai mēs neesam suverēni un nevaram paši lemt visus jautājumus, kādi ir mūsu republikā, kā arī par šo dokumentu? Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs politisks dokuments, un mums jābūt ļoti uzmanīgiem.”

Mavriks Vulfsons

“Es pats esmu visu šo notikumu dalībnieks, aktīvs dalībnieks. Varu pateikt, kā jau es to atkārtoti esmu pateicis, ka toreiz stāvokli nenovērtēju pareizi. Līdz ar mani tie, kuri apsveica Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, daudzi tūkstoši un simti tūkstošu piedzīvoja smagu vilšanos, jo šī armija mums neatnesa brīvību, šī armija mums atnesa staļinisko režīmu. Jau pēc dažām dienām sākās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, kuras veica svešas valsts armija.”

“Ko mums atnesa pievienošanās Padomju Savienībai, šī fikcija, kas ir zināma visiem tiem, kuri toreiz piedzīvoja vēlēšanu kampaņu? Es gribu redzēt to cilvēku, kurš šeit varētu pateikt, ar kādiem lozungiem toreiz izgāja Latvijas darba tautas bloks, vai tur bija viens vārds par padomju varu, vai tur bija viens vārds par to, ka Latvija kļūs par Padomju Savienības sastāvdaļu? Ne vārda. Bet vēlāk, kad pulcējās Saeima, tad vienprātīgi, paklausot Višinska, šī asinssuņa spiedienam, tika pieņemts šis lēmums. Es negribu teikt, ka visi deputāti balsoja tikai tādēļ. Bija tādi, kas bija piekrāpti, bija tādi, kas baidījās, bija tādi, kas ticēja. Neapšaubāmi. Bet šī ticība sabruka, šī ticība ir sabrukusi sakarā ar Latvijas īstenību, ar to ceļu, kurš bija jāiziet Latvijai visos 50 pēdējos gados. Nelolosim nekādas ilūzijas šajā ziņā un nemelosim sev, bet atcerēsimies šodien, balsojot par šo rezolūcijas projektu. Mums ir jādomā par savu sirdsapziņu, par atbildību mūsu bērnu priekšā.”

„Galu galā, ko mēs gribam? Vai mēs gribam laimi tikai latviešu tautai uz citu tautu rēķina? Nekādā ziņā! Es domāju, jo neatkarīgāka būs Latvija, jo labāk dzīvos visas tautas, kas šeit mīt, jo labāk tās jutīsies, jo augstāka būs viņu kultūra, jo augstāka būs arī viņu materiālā labklājība. Kas attiecas uz attiecībām ar Padomju Savienību, mēs esam runājuši ar biedru Lukjanovu. Kā Juris Bojārs nupat stāstīja, patlaban noskaņas ir citādas. Lukjanovs arī runā par to, ka Baltijas valstīm varētu būt atsevišķs statuss, īpatnējs statuss, suverenitātes statuss tālākajā attīstībā. Tas nozīmē, ka mēs meklēsim un saglabāsim ciešas ekonomiskas un kultūras attiecības ar Padomju Savienību. Bet mēs gribam, lai Latvija būtu neatkarīga, lai mums būtu sava ārējā politika, savas ārpolitiskas attiecības ar citām valstīm, kā tas ir bijis.“

„Es esmu ļoti priecīgs un domāju, ka visi mēs varam būt priecīgi, jo pirmo reizi svarīgā mūsu partijas dokumentā, es saku - mūsu partijas, jo es esmu komunists -, mūsu partijas dokumentā ir parādījušies vārdi, ka līgumattiecībām būs īpaša nozīme. Agrāk izvairījās no tā, nerunāja par līgumu, aizmirstot, ka mums ar Padomju Savienību nekāda līguma nav. Tādēļ mēs arī nevaram izmantot attiecīgo paragrāfu un attiecīgo pantu Konstitūcijā, mēs neesam iestājušies un mēs nevaram saskaņā ar šo pantu izstāties no Padomju Savienības, jo izstāties var tikai tie, kas ir likumīgi iestājušies. Tāda ir balta patiesība.“

„Es gribu tikai pateikt, ka jebkurā intervijā - un man tādu ir ļoti daudz - ārzemju žurnālistiem, ārzemēs, dažādās valstīs - es pasvītroju, ka Latvija, par kuru sapņo šodien daudzi Latvijas patrioti, latviešu tautas vairākums, būs izcila mājvieta mūsu krievu biedriem, mūsu ukraiņu biedriem, poļu, baltkrievu biedriem. Viņi šeit jutīsies labi, un ar šo sajūtu vajag šodien aiziet.“

“Trešais. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot komisiju, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas un sabiedriskās organizācijas, lai kvalificēti un operatīvi sagatavotu pasākumus, ieskaitot referenduma sarīkošanu. Es pasvītroju tieši šo vietu.“

„Ja mēs domāsim par nākotni, tad jārīko referendums. Tas ir skaidrs. Pa nedemokrātisku ceļu mēs negribam iet. Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai turpinājums būtu pēc referenduma. Viss komisijas darbs jāveic demokrātiski, atklāti, plaši informējot republikas sabiedrību un iedzīvotājus un apspriežoties ar viņiem. Komisijas priekšlikumi jāiesniedz jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei.“

„Ceturtais. Tas ir tas, ko ierosinām kopā ar Bišeru. Latvijas PSR Augstākā Padome ar gandarījumu konstatē, ka PSKP platforma par humānu, demokrātisku sociālismu pirmo reizi viennozīmīgi izsakās par līgumu principa attīstību Savienības locekļu attiecībās un uzskata, ka turpmākajām attiecībām starp PSRS un Latviju jāpamatojas uz līdztiesīgām, brīvprātīgām un savstarpēji izdevīgām līgumattiecībām. Sakarā ar to Latvijas PSR Augstākā Padome griežas ar lūgumu pie PSRS Augstākās Padomes izveidot komisiju, kura būtu pilnvarota piedalīties sarunās starp PSRS un Latvijas PSR par patstāvīgas Latvijas valsts atjaunošanu, un precizēt to jautājumu loku, kas jāapspriež, kā arī šo sarunu kārtību. LPSR Augstākā Padome piešķir Augstākās Padomes Prezidijam tiesības apstiprināt Latvijas PSR delegācijas sastāvu šajās sarunās. Viena piezīme. Baltijas parlamentāriešu grupa vakar ierosinājusi, lai PSRS delegācijas vadītājs sarunās ar Baltijas valstīm būtu cienījamais Eduards Ševardnadze.“

Arnolds Klaucēns

„Jā, referenduma nebija. Bet vai 1918.gada 18.novembrī un 1917.gadā Krievijā bija referendumi? Vai notika vispārēja balsošana? Kā būtu, ja mēs šobrīd sāktu apšaubīt 1918.gada 18.novembra lēmumu? Arī tad nebija referenduma un netika aptaujāti visi republikas iedzīvotāji sakarā ar valsts izveidošanu. Par pārējām detaļām es pat nerunāju. Un tomēr es gribētu lūgt jūs vēlreiz padomāt par sekām, kuras varētu rasties sakarā ar šā lēmuma pieņemšanu.“

Vilnis Bresis

„Mēs paši esam izraisījuši domas par jaunu PSRS modeli.“

„Mums jāatbild uz tiem jautājumiem, ko es izvirzīju savas nelielās runas pirmajā daļā. Vajadzīgs referendums, vajadzīga nopietna šīs problēmas izpēte. Katru māju mēs sākam būvēt ar projektu. Var būt dažādas mājas un dažādi projekti. Ar to es gribu teikt, ka var būt dažādi mūsu republikas tālākās attīstības ceļi. Mēs varam izvēlēties dažādus modeļus, kā jau to teica cienījamais priekšsēdētājs, ievadot šo sarunu. Un tikai kompetenta šīs problēmas izpēte var dot mūsu tautai objektīvu tālākās attīstības ceļa analīzi. Es teikšu vēlreiz kā ekonomists, šoreiz uzstājoties vairāk tieši šādā plāksnē, - ceļš uz neatkarību un valstiskumu nav rozēm kaisīts, tas mums visiem jāatceras. Tas nav primitivizējams, kā daudzi to uztver: “Padodiet man brīvību rīt no rīta brokastīs!” Tas ir fundamentāls darbs, kam ir ļoti lielas ekonomiskas, politiskas un daudzu citu aspektu sekas. Tāpēc es iestājos par to, ka jānodibina ārkārtīgi augstas kompetences komisija, kura izskatītu visas šīs problēmas, visus aspektus, visu partiju domas un pateiktu tautai taisnību. Kaut arī Augstākās Padomes Prezidijam mēs dodam tiesības komisiju nodibināt, es gribētu izteikt vēlmi, lai šajā komisijā darbotos dažādu profesiju, dažādu virzienu pārstāvji. Domāju, ka mēs nedrīkstam atdot šo jautājumu risināšanu tikai politiķu rokās. Šķiet, ka šeit varētu būt kādu piecu lielāko partiju pārstāvji, bet jābūt arī ekonomistiem, zinātnieku pārstāvjiem, dažādu teritoriju pārstāvjiem, māksliniekiem un tā tālāk, un tā tālāk, kuri pilnībā kompleksi varētu izskatīt šo problēmu. Republikas valdība ir gatava iesniegt konkrētu komisijas personālā sastāva projektu.“

Ivars Ķezbers

„Mēs pārāk daudz un emocionāli atgriežamies pie savas vēstures un vēl pārāk maz praktiski darbojamies savas valsts nākotnes labā.“

„Galu galā tā ir ļoti nopietna lieta - runāt par tālākajām mūsu valstiskajām attiecībām, veidojot šo jauno valstu savienību. Nobeidzot gribu vēlreiz pateikt, ka šī deklarācija nav vērsta pret pagātni, pret cilvēkiem, kuri varbūt ir gājuši šos ceļus, tā ir par tiem cilvēkiem, kuriem jāiet Latvijas nākotnes vārdā.“

Vitālijs Soboļevs

“Republikas iedzīvotāji problēmu uztver neviennozīmīgi. Mēs pārmetam Saeimai, kura pirms 50 gadiem neprasīja padomu tautai. Taču arī mēs, pieņemot šodienas lēmumu, to nedarījām. Tādēļ vajadzētu uzdot Augstākās Padomes Prezidijam izveidot autoritatīvu, kompetentu un daudzpusīgu komisiju, kura spētu tikt skaidrībā par šo jautājumu. Tas jādara vēl jo vairāk tādēļ, lai PSRS Augstākajā Padomē mēs varētu runāt par republikas valstisko neatkarību. Tādas tiesības mums ir.“

Anatolijs Gorbunovs (galavārds)

“Pati lielākā mūsu nelaime, manuprāt, ir tā - un tas attiecas uz visu valsti -, ka sākam darboties tikai tad, kad kaut kas jau noticis.”

“Taču galvenais ir tas, ka viss, ko mēs šodien darām, tiesiski izriet no Saeimas deklarācijas un tālākā Augstākās Padomes lēmuma. Mēs un PSRS deputāti, kuri šeit uzstājās, ir ievēlēti uz PSRS Konstitūcijas normu pamata. Tātad, ja mēs sakām, ka mēs esam nelikumīgi, tad jāpasaka, ko darīt tālāk. Šie ceļi tika diskutēti republikas sabiedrībā. Varētu būt tā, ka Augstākā Padome pašlikvidē sevi jeb noliek pilnvaras un sāk darboties kāds cits orgāns, piemēram, pilsoņu komitejas, kas galīgi nav saistītas ar Latvijas PSR un PSRS likumiem. Praktiski es tomēr neredzu cita ceļa kā šis parlamentārais ceļš, ko mēs ejam soli pa solim. Līdz ko mēs ierakstām pirmajā punktā, ka atceļam, vai uzskatām par nelikumīgu, tad perspektīvas nav. Tāpēc no visiem runātājiem, kuri šeit runāja, es simtprocentīgi atbalstu tikai J.Bojāru.”

“Man liekas, ja jau šo komisiju apstiprinās jaunais deputātu sastāvs, tad diez vai mani vajadzētu saistīt ar jauno sastāvu. Tas nebūtu korekti un pat ētiski. Tas ir mans viedoklis.“

„Varētu vēl domāt, vai tā ir deklarācija vai lēmums. Ja nepatīk vārds “deklarācija”, kurš tiešām ir nedaudz pompozs, var to nosaukt par lēmumu.“

3.5. No Latvijas PSR uz Latvijas Republiku

Par 4.maiju ir rakstīts un runāts gana daudz. Arī 2016.gadā notikusī konference bija veltīta nozīmīgajam notikumam. Piekrītu Dr. hist. Arnim Radiņam: “Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu simbolizē to atjaunoto valsti, kura joprojām tiek būvēta. Tas ir nepārtraukts process, kurā nedrīkst apstāties.”(26)

Arī Gunārs Kusiņš runā par to pašu: “Man šķiet, ka šajā laikā ir radusies tāda “ilūzija”, ka Saeima un arī Latvijas tauta tos svarīgākos lēmumus ir jau pieņēmusi – Latvija ir iestājusies Eiropas Savienībā, iestājusies NATO, ka viss tā kā ir sasniegts.Objektīvi raugoties, tomēr nākas atzīt, ka Latvijas sabiedrība vēl aizvien ir stipri neviendabīga un daži pat atzīst, ka tā ir sašķelta. Lai gan izmantoti visnotaļ inovatīvi juridiskie risinājumi, piemēram, ieviests nepilsoņa statuss, kāds neeksistē nekur citur pasaulē, bet sabiedrība vēl aizvien ir sašķelta.Sabiedrības integrācijas process norit pārāk lēni.” (27)

Kusiņa kungs pareizi norāda, ka “sabiedrības saliedētības ziņā nebija izdarīts viss iespējamais”. Kāpēc tas nenotika? Šis jautājums gan ir atsevišķa pētījuma vērts, tomēr pēc būtības pirmcēloņi ir meklējami jau Atmodas laikā un jo īpaši pēc 1990.gada 4.maija, kad Tautas fronte un Augstākā Padome arvien vairāk nokļuva Pilsoņu komitejas ideoloģiskajā ietekmē. Būsim godīgi – kontinuitātes doktrīnas saknes ir meklējamas pie trimdas latviešiem un Pilsoņu komitejā, kas atrada atbalstu Latvijas latviešu nacionāli radikālajā spārnā, nevis starp reformkomunistiem un inteliģences pārstāvjiem.

3.6. Jautājums Tālavam Jundzim

Kā norāda Tālavs Jundzis: “Kontinuitāte starptautiskajās tiesībās nebūt netiek absolutizēta un nenozīmē, ka, valsti atjaunojot, būtu jāatjauno iespējami vairāk likumu un veco ekonomisko, sociālo vai politisko struktūru. Kontinuitāte drīzāk tiek izprasta kā valsts identitātes atjaunošana tās teritorijas, pilsonības un valsts varas veidā.” (28)

Būtu interesanti uzzināt, uz kādiem starptautisko tiesību ekspertu atzinumiem balstās Jundža kungs, ja reiz ir zināms, ka Baltijas valstu gadījumam nav līdzvērtīgu piemēru? Ja jau iepriekšējās struktūras nav tik svarīgas, kāpēc tad mēs negribam mainīt Saeimas ēkas funkciju, vai arī ieguldam līdzekļus prezidenta pils rekonstrukcijā? Izrādās, ka tomēr ir noteiktas varas struktūras, kuras atjaunot ir pašsaprotami, bet to nevar teikt par visām bijušajām struktūrām (krājkases, krājaizdevu sabiedrības un valsts/pašvaldības bankas). Uzskatāmības pēc palūkojiet, kādas valsts un pašvaldības struktūras tika nacionalizētas vai likvidētas pēc 1940.gada 17.jūnija un cik no tām mēs esam atjaunojuši.

3.7. LPSR likumi joprojām ir spēkā

Kā atzīst Egils Levits: “Par svarīgu pieturas punktu Latvijas tiesību transformācijas procesā uzskatāms 1998.gada 15.oktobra likums “Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu”. Tas paredz ar 1999.gada 1.janvāri izbeigt Latvijas PSR likumu, Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu un tās Prezidija dekrētu un lēmumu piemērošanu, izņemot tur uzskaitītos septiņus likumus.

Tie ir: Administratīvo pārkāpumu kodekss, Civilprocesa kodekss, Darba likumu kodekss, Kriminālkodekss, Kriminālprocesa kodekss, Sodu izpildes kodekss un Valodu likums. Līdz 2000.gada 1.janvārim trīs no šiem pārmantotajiem padomju likumiem (Civilprocesa kodekss, Kriminālkodekss un Valodu likums) jau bija nomainīti ar jauniem.

Tieslietu ministrija pirmo reizi  sagatavoja projektu par Latvijas PSR likumdošanas aktu darbības izbeigšanos jau 1994.gadā, taču toreiz tas netika virzīts tālāk, jo izrādījās, ka pārāk daudz bija tādu veco tiesību normu, kuras būtu bijis nepieciešams pagaidām piemērot tālāk.” (29)

Tātad vēl paliek: Administratīvo pārkāpumu kodekss, Darba likumu kodekss, Kriminālprocesa kodekss un Sodu izpildes kodekss. Lūkosim tālāk, ko varam ieraudzīt www.likumi.lv. Paveras visai interesanta aina.

Administratīvo pārkāpumu kodekss bija zaudējis spēku 2020.gada 1.jūlijā. Darba likumu kodekss – 2002.gada 1.jūnijā, bet Kriminālprocesa kodekss zaudējis spēku 2005.gada 1.oktobrī. Sodu izpildes kodekss – NAV zaudējis spēku kopš 1971.gada 1.aprīļa!

Levits apstiprina manu tēzi, ka mēs joprojām dzīvojam reformētajā Latvijas PSR: “Tomēr faktiski saglabājās vecā valsts iekārta” (30) “Tomēr tā laika AP pelnījusi pārmetumus par to, ka pēc PSRS modeļa veidotā Latvijas PSR iekārta netika konsekventi pārveidota” (31) Atslēgas vārds šeit ir “konsekventi”. Tāpēc jau arī tautā 90-tajos gados dziļi iesakņojās pārliecība, ka ir palikuši “tie paši vēži, tikai citā kulītē”.

Spilgts piemērs konsekvences trūkumam ir reģionu reformas, kuru rezultātā mēs esam būtiski izmainījuši brīvvalsts administratīvo sadalījumu. Neapšaubāmi, dzīvē viss mainās – tai skaitā pagastu robežas, tomēr fundamentālas, sistēmiska rakstura lietas nedrīkst patvaļīgi mainīt. Grūti saprast argumentāciju, kāpēc mums nav apriņķi - “neizdevās pat īstenot priekšlikumu par apriņķu atjaunošanu. Padomju laikā izveidoto ciematu nosaukumu vietā parādījās vienīgi pagasti un pilsētas” (32)

Arī galvaspilsēta Rīga ir spilgts nekonsekvences piemērs. Salīdziniet Rīgas administratīvo sadalījumu līdz padomju varai 1940.gadā un mūsdienās. Es nerunāju par jaunuzceltajiem mikrorajoniem pēc Otrā pasaules kara.

Vai jūs zinājāt, ka Latvijā joprojām ir spēkā likums par alternatīvo dienestu? Pareizāk sakot, grozījumi Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālprocesa kodeksā un Civilprocesa kodeksā. Protams, no juridiskā viedokļa var viegli pamanīt, ka likums par Alternatīvo (darba) dienestu ir zaudējis savu spēku jau 1991.gadda 10.septembrī. Un tomēr… (33)