5. Kolaborācija
Kolaborāciju parasti piemin saistībā ar nacistisko Vāciju, taču izvairīgi attiecina uz Latvijas PSR varas pārstāvjiem, izņemot galēji labējos latviešu patriotus. Tādā gadījumā visus Atmodas varoņus arī nāktos saukt par kolaborantiem. Žurnālists un publicists Lato Lapsa ir vienīgais no meinstrīma opozīcijas pārstāvjiem, kurš atklāti ir nostājies uz kolaborantu atmaskošanas ceļa, publicējot grāmatas par Vansoviču un Levitu. Visuzskatāmāk viņš to izdarīja ar Ogrē noorganizēto izstādi, uz kuru tā arī neviens no valsts mediju pārstāvjiem neatsaucās. (54)
Gana aktīvi pret kolaborantiem avīzē DDD ilgstoši izteicās skandalozais grāmatu izdevējs Aivars Garda. Odiozais helsinkiešu pārstāvis Linards Grantiņš caur savu portālu www.tautastribunals.eu turpina izglītot tautu, dzīvodams Vācijā. Paradoksālā kārtā tieši Linards Grantiņš ar pārējiem cīņu biedriem kļuva par lielo pārmaiņu katalizatoriem, kad uzdrošinājās iziet ar sarkanbaltsarkano karogu pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā. Sausais atlikums ir tāds, ka viņu rokās neatrodas varas sviras. Paldies Dievam!
Tikmēr kritiski domājošiem cilvēkiem nenāktu par sliktu ieklausīties arī bijušā LPSR VDK priekšnieka vietnieka Jāņa Trubiņa teiktajā:
“Mēs, pēckara paaudze, ieradāmies šajā pasaulē tādā, kāda tā mūs sagaidīja. Un realizējām savas iespējas šīs ideoloģijas iespaidā. Tiem cilvēkiem, kas bija pieredzējuši Ulmaņa laiku, droši vien bija sava pasaules uztvere, mums bija cita. Nevar Valsts drošības komiteju tās beigu posmā pilnībā identificēt ar to, kāda tā bija Staļina represiju laikā. Cilvēkiem ir radīts stereotips, un viņi komiteju tā arī uztver, it kā nebija notikusi nekāda evolūcija un mums nebija ne valsts, ne kompartijas varas, bet tikai Valsts drošības komiteja. Tas, ka tika realizēta valsts ideoloģija, ir nenoliedzami. Jā, tā tas bija. Tikai bija vieni, kas komandēja parādi, otri, kas šo parādi izpildīja.” (55)
…Minēšu interesantu faktu, ka daudzi aģenti, kuri dzīvoja ar noteiktām leģendām, sāka tās realizēt dzīvē. Aģentam vajadzēja tēlot nacionālistu, lai viņš būtu ietekmīgs un varētu pārvaldīt šo vidi. Beigās viņam loma pārvērtās par dzīves realitāti. Viņš tapa par pozitīvo tēlu pārmaiņu laika evolūcijā. Tie, kas izpildīja uzdevumu, lai kontrolētu situāciju nacionāļu, nacionālistu, varbūt arī zināmā mērā ekstrēmistu vidē, saauga ar VDK doto leģendu.
Viņi ar pilnu atdevi realizēja nacionālo ideju. Iesaistījās neatkarības atgūšanas sistēmā, kaut gan bija ļoti ilggadēji un uzticami Valsts drošības komitejas cilvēki. Esmu teicis, ja jau tā, tad jums nevajadzētu tagad ierobežot šiem cilvēkiem tiesības. Tas ir absurds, ka VDK ļaudīm liedz ieņemt amatus, jo daudzi aģenti ir piedalījušies neatkarības atgūšanā. Taču bija arī cilvēki, kuriem vajadzēja Latvijā izprovocēt upurus. To mēs zinām konkrēti un droši. (56)
Es jums varu pateikt tikai vienu – viss risinājās evolūcijas ceļā. Ja Maskavā šie procesi nebūtu notikuši tā, kā tie notika, arī šeit tie nebūtu notikuši. (Izcēlums mans.) Ja Maskavā būtu PSRS sabrukuma pārejas periods desmit gadu garumā, tad arī šeit tas būtu tāds pats. Saprotiet, ka specdienests nav vēstures virzītājs.
A.Rodins. Kāds bija jūsu darbs ar plašsaziņas līdzekļiem? Ar presi, ar televīziju, ar raidījumu “Labvakar”, kas tobrīd bija ļoti populārs.
J.Trubiņš. Te atkal ir tas gadījums, kad viss notiek evolucionāri, kad visas leģendas pārvēršas par noteiktu virzienu. Kas tad “Labvakaram” bija ko pētīt? Tajā laikā visi bija sajūsmā. Vairāk gan es neko neteikšu. (57)
5.1.Konferences atziņas
2009.gada 27.-28.oktobrī Rīgā notika starptautiska konference “OKUPĀCIJA, KOLABORĀCIJA, PRETOŠANĀS: VĒSTURE UN VĒSTURES UZTVERE”. (58) Dažādu valstu eksperti sniedza savu skatījumu uz vēstures notikumu interpretāciju, kura daļai Latvijas vēsturnieku, iespējams nebija pieņemama. Šajos secinājumos ir vērts ieklausīties, lai mēs paskatītos uz sevi arī no malas.
Pīters Lagrū. Okupācija: vēsture un vēstures uztvere. Skatījums no tālajiem Rietumiem.
“Nacistisko un staļinisko noziegumu pielīdzināšana ir morāli apšaubāma, īpaši ņemot vērā Rietumeiropas vēsturisko pieredzi un Padomju Savienības izšķirošo lomu nacisma sakāvē un komunistiskās ideoloģijas kā atbrīvošanas spēka nozīmi koloniālajās impērijās.
… Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas funkcionēšanu nav iespējams reducēt uz pastāvīgu ārvalsts okupācijas stāvokli.
… Arī Latvijas, tāpat kā jebkuras citas valsts, iedzīvotāji pat uzspiestā padomju valstiskuma ietvarā vienmēr ir bijuši savas vēstures sastāvdaļa un veidotāji.
… Nācijas valsts laikmets ir beidzies, un sadzīvošana ar minoritātēm nozīmē sadzīvošanu ar pretrunīgām atmiņām – Francijai un tās Alžīrijas izcelsmes pilsoņiem tās ir atmiņas par koloniālo varu, rasismu, brutālām represijām un pilsoņu karu, Slovākijas un Rumānijas maģāriem tās ir atmiņas par sakāvi un diskrimināciju; tās ir atmiņas par robežu pārvietošanu, par elitu nomaiņu, par nāciju un impēriju izzušanu un atdzimšanu. Tās ir sarežģītas un pretrunīgas atmiņas. Padomju Savienības uzvara 1945.gadā paglāba Eiropu no nacistu rasistiskās distopijas.
…Tomēr mūs gaida izaicinājums izstrādāt jaunas koncepcijas, kas ļautu izprast, kā Eiropas sabiedrības funkcionēja, kad karš bija beidzies, apstākļos, kas radikāli atšķīrās gan no iepriekš valdošajiem, gan no tiem, kādi izveidojās Eiropā pēc 1991.gada. Tikai ar jauniem piemērotiem instrumentiem mēs varētu izprast mūsu tagadni un vienmēr trauslo demokrātijas un miera stāvokli mūsu kontinentā.“ (59)
Jurijs Šapovals. Kā “nacionalizēt” padomju periodu Ukrainas vēsturē?
“Slikti bija tas, ka neatkarīgās Ukrainas mācību grāmatās drīz atklājās padomju kanona sindroms. Tas pirmām kārtām izpaudās tā, ka mācību grāmatu autoru skatījumā ukraiņu nācija nepārtraukti cīnījās pret kaut kādiem okupantiem un iekarotājiem. Jaunradei neatlika laika. Tādējādi mācību grāmatas audzināja domāšanu konfrontējošās kategorijās.
… “Saskares punktu” tikpat kā nav, tāpat kā nav arī vispāratzīta vēsturiskas evolūcijas shēmas.
… “Sašķeltība” pētnieku un pasniedzēju aprindās sašķeļ arī sabiedrības vēstures apziņu. Otrs tās radītais drauds ir nepārprotami etnocentriska pieeja pagātnei, kas jau tagad uzskatāmi kļūst par galveno šķērsli pilnasinīgas vēstures procesa ainas radīšanai.
… Kijevā situācija ir nedaudz atšķirīga, reizēm groteska. Piemērs tam ir diskusijas par Ļeņina ielas pārdēvēšanu: mēģinājumi dot ielai Simona Petļuras (Симон Петлюрa) vārdu atdūrās pret komunistu pretestību, savukārt atdot ielai Ivana Fundukleja (Иван Фундуклей) vārdu nevēlējās pat “guberņas” mantojuma atbalstītāji. Kompromiss tika atrasts Bogdana Hmeļņicka (Богдан Хмельницкий) personā. Un arī tikai tāpēc (lasiet uzmanīgi!), ka vieni viņā saskatīja cīnītāju par Ukrainas neatkarību, bet citi – savienības ar Krieviju atbalstītāju.
Vairākām ielām Kijevas centrā ir paralēli nosaukumi – vecais un jaunais. Kijevā joprojām pastāv Pavļika Morozova (Павлик Морозов) iela, un šī pioniera, kurš ziņoja pats par saviem vecākiem un PSRS kļuva par jaunās morāles simbolu, vārdā nosaukta šķērsiela.
….Tie, kuri par padomju pagātni spriež “okupācijas” kategorijās, neizbēgami atduras pret vairākiem šķēršļiem, kas nevar neizraisīt šaubas. Pirmkārt, nedrīkst aizmirst, ka UPSR robežās ukraiņi ieguva savu valstiskumu (neskatoties uz tā dekoratīvo raksturu, Ukraina kļuva par ANO locekli un ieguva teritorijas, par kurām bija sapņojusi ne viena vien cīnītāju par neatkarīgu un vienotu Ukrainu paaudze) un demarķēja savu vēsturisko teritoriju.
…atbildot uz jautājumu, vai Ukrainā ir nepieciešams okupācijas muzejs, 2007.gadā es citēju kādu inteliģences pārstāvi, kurš bija teicis: “Gadījās tā, ka okupanta zābaks piederēja okupētajiem.” 4
… Izrādās, ka mēs bijām mūsu pašu tautiešu “okupēti”? Interesanta okupācija, ja “okupē” paši vietējie.
… Sarkanās armijas rindās karoja vairāk nekā pieci miljoni ukraiņu. Pēc speciālistu domām, ar nacistiem sadarbojās un “ebreju jautājuma galīgajā atrisināšanā” viņiem palīdzēja aptuveni 11’000 Ukrainas cilvēku.“ 5 (60)
Hanss Lembergs. Kolaborācija kā īstermiņa un ilgtermiņa fenomens.
“No otras puses, starptautiskā likumdošana nesniedz saistošu atbildi jautājumā, kad militāra okupācija beidzas, t.i., kad sākas “normālas” miera laika attiecības, kurās vairs nav iespējama kolaborācija, jo vairs nav okupanta, ar ko sadarboties. Šajā kontekstā pilnībā nedarbojas pat starptautiskais atzīšanas vai neatzīšanas instruments. Labs piemērs tam ir Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā padomju republiku statusā. Sākot ar 1932.gadā izstrādāto Stimpsona doktrīnu, kas drīz kļuva par vienu no starptautiskās likumdošanas instrumentiem, vairs nebija atzīstamas vardarbīgas aneksijas dēļ notikušās izmaiņas teritorijas piederībā. Tādējādi Otrā pasaules kara pirmajā fāzē, kad Padomju Savienība bija Trešā reiha sabiedrotā, Rietumu lielvaras neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Tomēr pēc vācu armijas veiktās okupācijas Baltijas jautājums netika skarts, lai neaizkaitinātu Padomju Savienību, kas tobrīd jau bija Rietumu lielvaru sabiedrotā. Vēlāk, pēc aukstā kara sākuma, ASV un tās Rietumu sabiedrotie, pat Vācijas Federatīvā Republika, ievēroja Baltijas republiku inkorporācijas neatzīšanas politikas un nekad no tās neatkāpās. 17 Tādējādi formāli, no Rietumu skatpunkta raugoties, Baltijas republikas bija okupētas no PSRS puses. No otras puses, nedrīkst ignorēt status quo ilgo pastāvēšanu. Aukstā kara desmitgadēs daudzi Padomju Savienības starptautiskie partneri, pat ja tie oficiāli neatzina 1940./44.gadā veikto aneksiju, de facto rīkojās tā, it kā inkorporācija jau ilgu laiku būtu fait accompli. “ (61)
Pēters Šteinbahs (Peter Steinbach). Pagātnes pārvarēšana – izaicinājums postdiktatūras sabiedrībām.
“Mums nāktu par labu, ja mēs varētu iemācīties nošķirt sistēmas vēsturi no dzīves vēstures (Lebensgeschichte), nevis lai dotu izdevību indivīdam nomest nastu no saviem pleciem un uzlikt vainu sistēmai, bet lai dotu viņam iespēju nepazaudēt savu pašapziņu diskusijās par pagātnes nastu.“ (62)