8. Ārpolitiskie aspekti

8.1. Austrumprūsijas faktors

Vēršu jūsu uzmanību uz bijušo Austrumprūsijas teritoriju, jo Baltijas neatkarības zaudēšanas apoloģēti izvairās skatīties uz lietām no plašākas perspektīvas, ietverot Baltijas valstu jautājumā arī Austrumprūsiju. “What I am pointing out is that it clearly could not be intended that this little area of East Prussia should be delivered over as a disembodied entity to the territory of the U.S.S.R. without any contiguity to any other part of Soviet territory. The implication is inescapable. As this particular territory is adjacent to the Soviet territory of Lithuania, it implies the recognition of the Baltic States being Soviet. I do not see how one can escape that conclusion.” (67)

Kā zināms mūsdienu Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) teritoriālās integritātes jautājums tika noregulēts 1990.gadā – pēc t.s. “2+4 līguma” noslēgšanas. (Zwei plus Vier Vertrag). VFR bija visas likumīgās tiesības atgūt savā valdījumā Kaļiņingradas apgabalu, taču VFR no šīs iespējas atteicās, kā arī apliecināja, ka tai nav iebildumu pret esošajām kaimiņvalstu robežām, kuras noteica pēc 2.Pasaules kara. Tādējādi no Vācijas puses tika leģitimizēta arī Jaltas konferencē apstiprinātā jaunā Eiropas politiskā karte, kurā Latvija ar pārējām Baltijas valstīm bija PSRS sastāvdaļa. Jaunās Austrumeiropas valstu robežas ir fakts, no kurām pašas valstis vairs nav gatavas atteikties.

Arī vēsturnieks Antonijs Zunda uzsver Rietumvalstu pasivitāti. “Kopumā Rietumu vadošo valstu pieejai pret Baltijas problēmu bija raksturīgs duālisms. No vienas puses, tās atbalstīja Atlantijas hartas principus, tiesiskumu un visu tautu tiesības uz suverenitāti, bet, no otras puses, šos principus ignorēja, īpaši attiecībā uz Baltijas valstu tautām. Lielā mērā tieši tādēļ Latvija, Lietuva un Igaunija kara beigās neatjaunoja savu valstisko neatkarību un palika PSRS sastāvā.” (68)

8.2. Eiropas Savienības leģitimitāte…

Lai leģitimizētu iestāšanās procesu Eiropas Savienībā (ES) bija nepieciešams veikt izmaiņas Satversmes 68.pantā, kas arī veiksmīgi tika izdarīts 2003.gada 8.maija Saeimas balsojumā. Atslēgas vārdi mūsu suverenitātes daļējai nodošanai starptautiskām institūcijām ir sekojoši – “nolūkā stiprināt demokrātiju”.

Jautājums ir, vai demokrātijas stiprināšana var būt par pietiekošu argumentu, lai valsts atteiktos no savām suverēnajām funkcijām? Kurš mums liedza stiprināt demokrātiju bez pievienošanās ES?

Būsim godīgi – ES gadījumā runa bija par naudu, bet NATO gadījumā par drošību. Ir pagājis jau 21 gads kopš esam ES, bet patiesas demokrātijas nav… Naudas apjoms te ir pavairojies, tas tiesa.

Atskatoties retrospektīvā uz pievienošanās procesu rodas principiāls jautājums: vai mums bija kāda alternatīva? Protams, ka alternatīva bija un joprojām ir. Cita lieta, vai mūsu politiskā elite bija gatava šo alternatīvu pieņemt un ap to veidot savu politiku.

Jā, tauta bija nogurusi no dzīves PSRS. Mēs gribējām dzīvot kā rietumos, mēs gribējām atgriezties Eiropā. Starp mums vēl bija cilvēki, kuri savā jaunībā varēja brīvi ceļot pa Eiropu pirmskara laikā. BET – vai mūsu sabiedrība bija morāli nobriedusi jaunās liberālās Eiropas vērtībām? Arī vecā Eiropa nesteidzās vērt vaļā savas robežas. Mēs vēl nebijām tikuši skaidrībā paši ar savu identitāti un sadziedējuši padomju un 90-to gadu traumas.

Atrodoties ES, mēs varam runāt par autonomiju un nevis par neatkarību. JO neatkarīga valsts nepakārto savu nacionālo likumdošanu kādas citas savienības prasībām, kā mēs to jau darām kopš 1998.gada, kad visi Saeimā izstrādātie likumdošanas projekti tiek saskaņoti ar ES normām.

Protams, pasaule ir kļuvusi sarežģītāka un mijiedarbojoties ar citām valstīm un līdzdarbojoties dažādās starptautiskās organizācijās neviens vairs nav pa īstam neatkarīgs, kā tas varēja būt viduslaikos. Par to nav diskusiju. Jautājums ir par ko citu – par tautas gribu un šauras politiskas elites gribu, kuru 90-tajos gados ārpolitiskajos jautājumos pārstāvēja partija Latvijas Ceļš. Tauta gribēja neatkarību, bet rezultātā mēs saņēmām jaunu atkarību no Eiropas birokrātiem.