Ievads

Mūsdienu Latvijas politika balstās uz kontinuitātes doktrīnu, ka padomju okupācijas laikā Latvijas Republika turpināja eksistēt. STOP! Es nācu šai pasaulē 35-tajā gadadienā kopš Latvijas PSR tika uzņemta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā. Rīgas 2.vidusskolā neviens tolaik (1982.-1988.gadā) par okupāciju nerunāja. Mūsu klases izbraukumā rudens brīvlaikā 1989.gada novembrī apmeklējām pat Ļeņina mauzoleju.

Ir pienācis pēdējais laiks būt godīgiem pašiem pret sevi un nākamajām paaudzēm atzīstot, ka kontinuitātes doktrīna bija politiskās cīņas ierocis, kurš tika veiksmīgi izmantots ārlietās, bet neveiksmīgi iekšpolitikā. Mēs joprojām turpinām cīnīties pret krieviskajām partijām līdzīgi kā 1990.gadā pret Interfronti un komunistiem. Pēdējās pašvaldību vēlēšanas 2025.gadā ir spilgts piemērs, kad Rīgā kārtējo reizi notika latvisko partiju konsolidācija.

Jāpiekrīt žurnālistam Ķibildam: “Latviešu nespēja, pareizāk, nevēlēšanās paturēt savā nācijā vācbaltiešus, vienīgos mūsu aristokrātus, ir stāsts par mūsdienu integrāciju. Pirms 80 gadiem mēs nepratām integrēt 60 000. Tagad nezinām, ko iesākt ar 600 000. Un optimistiski plānojam uzņemt vēl bēgļus no trešās pasaules valstīm. Vācbaltieši, neraugoties uz visiem pagātnes aizvainojumiem, bija mūsu nācijas rota. Tāpat kā jebkura cita minoritāte – gan toreiz, gan tagad. Mēs taču dzīvojam kopā, tautas prom nebrauks. Izdzīvosim tikai tad, ja sadzīvosim.”(1)

Man nav pieņemams, ka padomju laiku noreducē ar okupācijas jēdzienu, jo tas automātiski iedala sabiedrību kolaborantos un upuros. Ko tad lai mēs iesākam ar saviem vecākiem un vecvecākiem, kuri strādāja čekā vai arī bija pārliecināti komunisti? Mēs nevaram viņus vienkārši izgriezt ārā no ģimenes albuma. Vācu vēsturnieks Pēters Šteinbahs visai precīzi norāda uz ejamo ceļu. “Mums nāktu par labu, ja mēs varētu iemācīties nošķirt sistēmas vēsturi no dzīves vēstures (Lebensgeschichte), nevis lai dotu izdevību indivīdam nomest nastu no saviem pleciem un uzlikt vainu sistēmai, bet lai dotu viņam iespēju nepazaudēt savu pašapziņu diskusijās par pagātnes nastu.”(2)

Pašmāju autors Gunārs Tauriņš ir visai precīzi nodefinējis problēmas būtību. “Būtībā viss ir vienkārši un primitīvi: padomju laikā valdīja uzskats, 1940.gada 17.jūnijā Latvijā notika sociālistiskā revolūcija, bet tagad valsts vara deklarē okupāciju un aneksiju. … Reālie notikumi tiek ignorēti vai aizmirsti: (Izcēlums mans.) daļa tautas iestājās par sociālistisku Latviju jau 1918.gadā, kad tapa Latvijas Republika – neatkarīga suverēna valsts. 1940.gada 17.jūnijā Molotova-Ribentropa pakta Slepenie protokoli Padomju Savienībai pavēra ceļu valsts varas gāšanai, lai Latvijā celtu sociālismu. Vienai Latvijas iedzīvotāju daļai tas bija ceļš uz sociālistisko Latviju Padomju Savienības sastāvā. Ne jau visi 1940.gada 20.jūnijā izveidoto Latvijas valdību ar A.Kirhenšteinu priekšgalā uzskatīja par marioneti. Nedrīkst aizmirst arī marksisma ideoloģijas un pašmāju komunistu ietekmi tautā, kā arī latviešu strēlniekus, kuri sašķēlās 1917.-1918.gadā. No 1919.gada 3.janvāra līdz 22.maijam vara Rīgā piederēja boļševiku (lielinieku) valdībai, kas visa sastāvēja no latviešiem.” (3)

“Ar okupācijas un aneksijas politisko karogu sākās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pārtapšana par neatkarīgu valsti. Pirmajā vietā izvirzās visa padomiskā nosodīšana un noliegšana, meklējot tautas ienaidniekus un Maskavas aģentus. Tikai 1998.gadā tiek izveidota Vēsturnieku komisija, kurai jau priekšā stāvēja Saeimas Deklarācija par Latvijas okupāciju (22.08.96.). Tika likti pamati Latvijas vēstures pārvērtēšanai okupācijas idejas skatījumā. Tiešām vienai daļai Latvijas iedzīvotāju 1940.gada notikumi bija traģēdija – gāja bojā neatkarīgā Latvijas Republika. Otrai daļai Latvijas iedzīvotāju ar pašmāju komunistiem (ap 500 biedru) priekšgalā pēc Maskavas norādījumiem notika pāreja uz Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā. Sākās sociālisma celtniecība pēc Staļina norādījumiem: ar cilvēku upuriem un deportāciju. Abas šīs vēsturiskās patiesības veido 1940.gada notikumu vēsturisko jēgu. Tiklīdz viens notikums tiek slavēts, bet otrs – nosodīts, vēstures jēgai vairs nav vietas.” (4)

“Šajā sakarībā lietderīgi ir uzsvērt Vaitheda (Whitehead) atziņu par vēstures, tagadnes un nākotnes saistību, atziņu, kas izteikta viņa darbā “Domāšanas veidi”: “Mēs atrodamies tagadnē; tagadne pastāvīgi mainās. Tā rodas no pagātnes, tā veido nākotni, tā pāriet nākotnē” (Whitehead, 1938, III, 3). Tas nozīmē to, ka Padomju Latvija 1940.gadā tapa no Latvijas Republikas, bet šodienas Latvija – no 1991.gadā sabrukušās PSRS.

Pagātne un nākotne tagadnē nepastāv, bet gan “piedalās” tajā un nosaka šodienas dzīvi un politiku atkarībā no mūsu attieksmes pret vēsturi.” (5)