4. Ministru kabinets
Pirmās brīvvalsts ministrijas ar atsauci uz vēsturi
Laikā līdz 1934. gadam Ministru kabineta darbību regulēja 1925. gada likums par Ministru kabineta iekārtu. Tas noteica, ka Latvijā darbojas 9 ministrijas – Ārlietu, Finanšu, Iekšlietu, Izglītības, Kara, Zemkopības, Satiksmes, Tautas labklājības un Tieslietu ministrija. Tāpēc tālāk tiks apskatītas tikai šo ministriju mājaslapas. Ja kontinuitāte, tad kontinuitāte arī internetā.
Diemžēl jāsecina, ka izpaliek vienota pieeja ministriju atskatam par savu vēsturi. Tās ministrijas, kas pieturas pie 1918.gada 18.novembra valsts kontinuitātes principa izlaiž padomju periodu. Savukārt citas no padomju perioda necenšas izvairīties. Piemēram, Kultūras ministrija svinēja 70 gadu jubileju, jo tās pirmsākumi bija 1953.gadā. Dažās ministriju mājaslapās vispār nav sadaļas par vēsturi.
Finanšu ministrija
Finanšu ministrija nenoliedz ministru esamību pēckara posmā un sniedz visai uzskatāmu pārskatu par savu darbību. (34, 35)
Iekšlietu ministrija
Iekšlietu ministrijas atskatam uz savu vēsturi pietrūkst sistemātiskas pieejas. No pirmās brīvvalsts laika ir dots ieskats par darbību 20.-tajos gados. Ir ievietots arī fragments no A.Žīgures grāmatas Policijas vēsture. Nekas nav pateikts par 30.-tajiem gadiem. Jo īpaši par dzīvi pēc 1934.gada 15.maija Ulmaņa apvērsuma.
Seko ministru uzskaitījums līdz 1940.gadam. Nekas nav teikts par ministrijas darbības izbeigšanu 1940.gadā.
Informācija par ministrijas darbību mūsdienās ir visai strupa. Rodas iespaids, ka centrālais notikums jaunāko laiku vēsturē bija 1991.gada barikāžu laiks. (36)
Aizsardzības (Kara) ministrija
Ministrijas mājaslapā ir izsmeļoša informācija par tās vēsturi, kura kārtējo reizi atgādina Augstākās Padomes deputātu dilemmu, cīnoties par neatkarības atjaunošanu.
“Atjaunot agrāko Latvijas Kara ministrijas nosaukumu Augstākās padomes deputāti neuzdrošinājās, baidoties, ka pasaule un vispirms jau Padomju Savienība to nesapratīs. 13. novembrī deputātu vairākums nobalsoja par Aizsardzības ministrijas izveidošanu. 19. novembra sēdē par pirmo atjaunotās Aizsardzības ministrijas ministru iecēla T.Jundzi.”
Lēmums ir loģisks un saprotams. Tanī pat laikā jāatceras, ka sākotnējais nosaukums bija “Apsardzības ministrija”. Mūsdienu latviešu valodā vārds “apsardzība” skanētu varbūt pārāk arhaiski, tāpēc Aizsardzības ministrija bija atbilstoša izvēle. (37)
Zemkopības ministrija
Zemkopības ministrija vispār neko nemin par savu darbību no 1920.gada līdz 1940.gadam! (38, 39)
Labklājības ministrija
Labklājības ministrijai ir visai izsmeļoša informācija par brīvvalsts laika darbību. Savukārt mūsdienu vēsture apraujas ar 8.Saeimas vēlēšanām. „Kopš 2003. gada 1. februāra Labklājības ministrija ir atbildīga par sociālo drošību, darbu un dzimumu līdztiesību.“ Vai tiešām šajā valstiski svarīgajā ministrijā pēdējo 22 gadu laikā nekas nav noticis, izņemot kārtējo ministru rotāciju? (40)
Ārlietu ministrija
Ārlietu ministrijas mājaslapas saturs ir īpaši svarīgs, jo tā bija vistiešākajā veidā saistīta ar valstisko kontinuitāti. Ministrijas mājaslapā nav sadaļas, kas būtu veltīta vēsturei. Tanī pat laikā, ja ņem talkā Google meklētāju, iespējams atrast publikācijas, kas ir veltītas ministrijas vēsturei. Sadaļā “Publikācijas un pārskati – Latvijas Ārlietu ministrijas veidošanās“. Taču tas aptver tikai 1918.-1920.gadu.
Savukārt rakstā par ministrijas darbības atjaunošanu ir lasāms kļūdains formulējums, kurš ir klātesošs daudzās publikācijās. Proti, Augstākā Padome tika nosaukta par parlamentu. (41-44)
Tieslietu ministrija
Ministrijas mājaslapā nav sadaļas, kas būtu veltīta vēsturei. Tanī pat laikā, ja ņem talkā Google meklētāju, iespējams atrast publikāciju, kas ir veltīta ministrijas vēsturei. Sadaļā “Jaunumi”. Tiesa gan, publikācija ir veikta pirms desmit gadiem… (45,46)
Interesants fakts, ka arī 1993.gadā Tieslietu ministrija ar Ministru padomes lēmumu tika likvidēta. “Stāvoklis, ka valstī nebija Tieslietu ministrijas, saglabājās aptuveni četras stundas. Tajā laikā tieslietu ministra funkcijas pildīja Egils Levits, Ministru prezidents bija vēlākais tieslietu ministrs Valdis Birkavs.“ (47)
Izglītības ministrija
Ministrija, kura ir atbildīga par sabiedrības izglītošanu, neuzskata par vajadzīgu pievērsties savai vēsturei. Kā vienmēr palīdzīgu roku sniegs Google meklētājs, kur būs iespējams atrast vismaz kādu papildus informāciju. (48,49)
Satiksmes ministrija
Līdzīgs stāsts kā Izglītības ministrijai – vismaz teksta sadaļā. Nospiežot uz video saiti Youtube iespējams uzzināt, ka ministrijai ir vairāk nekā 100 gadus sena vēsture. Jāatzīst, ka šī ministrija atšķiras ar mūsdienām atbilstošu informācijas pasniegšanas veidu. Tiesa saturiskā ziņā tā vairāk līdzinās kādas transporta firmas pašreklāmai, kuru ir veidojis kāds pirmā kursa students ar ierastajām frāzēm par uzņēmuma misiju, vīziju un ilgtspēju. (50)
Latvijas valsts arhīvā gan mēs varam iegūt nedaudz citu skatījumu uz ministrijas vēsturi. Principā tā ir problēma visām valsts struktūrām pēc 1990.gada 4.maija. Proti, „LR Satiksmes ministrija tika izveidota saskaņā ar 1990.gada 11.maija LR likumu "Par Latvijas Republikas Ministru Padomes sastāvu"/5.p./un faktiski sāka strādāt no 1990.gada 1.jūlija. Ar 1990.gada 14.augusta LR MP lēmumu nr.94.bija apstiprināts LR Satiksmes ministrijas nolikums.“
Faktiski daudzas struktūras tika izveidotas no jauna, balstoties uz Augstākās Padomes un Ministru Padomes lēmumiem. Šajos lēmumos netiek runāts par pirmskara ministriju atjaunošanu. (51)
Kultūras ministrijas īpašais stāsts
Kultūras ministrija atšķirībā no citām pētījumā ietvertajām ministrijām ar visdziļāko pietāti attiecas pret savas vēstures pētniecību, kas ir vainagojies ar grāmatas izdošanu ne tikai par ministrijas, bet arī tās ēkas vēsturi. (52)
Mūsu Maestro Raimonds Pauls ir nokristīts par “pēdējo padomju okupācijas laika kultūras ministru un pirmo de facto atjaunotās Latvijas Republikas kultūras ministru.” Ļoti šaubos, vai arī Maestro tā domā.
Rodas loģisks un nepārprotams secinājums - pašreizējā Kultūras ministrija uzskata sevi par LPSR Kultūras ministrijas pēcteci, nevis par 1919.gada 2.oktobrī izveidotās Izglītības ministrijas Mākslas un kultūras departamenta pēcteci.
“Sakritība, ka 1953.gada marta sākumā, kad visā Padomju Savienībā darbaļaudis gan no sirds, gan izlikdamies sēroja par “tautu tēva” Josifa Staļina nāvi, 7.martā Vissavienības oficiālā laikraksta “Pravda” pirmajā lappusē tika publicēts lēmums par Kultūras ministriju dibināšanu savienotajās republikās. Ar diktatora nāvi tam, visticamāk, saistības nebija, jo dokumentu aprite kabinetos visos laikos bijusi pietiekami lēna.
Laikraksts “Pravda” 31.martā rakstā “Uz jauniem sociālistiskās kultūras panākumiem” ministriju dibināšanas lēmumu paskaidroja sīkāk: “Kultūras ministriju dibināšanā mēs redzam izpaužamies Komunistiskās partijas un padomju valdības rūpes par turpmāku sociālistiskās kultūras attīstību. Ministrijas uzdevums būs apvienot kultūras celtniecības svarīgākās jomas, nemitīgi un secīgi īstenot dzīvē Komunistiskās partijas izstrādāto politiku sociālistiskās kultūras attīstības jautājumos.”
Kā visas padomju republiku ministrijas, arī LPSR Kultūras ministrija atradās divkāršā pakļautībā – pakļauta LPSR Augstākajai padomei un Ministru padomei un vienlaikus pakļauta PSRS Kultūras ministrijai.
Par LPSR Kultūras ministrijas oficiālo dibināšanas datumu uzskatām 1953.gada 12.maiju.(53)