2018

07.03.18.

BR. Dievs, kāpēc tu izspēlēji ar mani šo joku, likdams šodien doties uz baznīcas vakara lūgšanu, kuru es atstāju jau pēc piecām minūtēm? Es tak skaidri sadzirdēju tavu balsi!

SB. Kāpēc tu domā, ka es tevi izjokoju? Es tik tiešām iečukstēju, lai tu aizbrauc uz šo draudzes saietu.

BR. Un kāpēc tāds rezultāts?

SB. Ko tu ar to domā?

BR. Nu to, ka brauciens faktiski bija pa tukšo.

SB. Sāksim ar to, ka nekas cilvēku dzīvēs nenotiek vienkārši tāpat. Kad tu iegāji draudzē un ieraudzīji, kā mācītājs runāja un par ko runāja, tad, reliģiozi izsakoties, tu nesajuti Svētā Gara klātbūtni. Tev un daudziem cilvēkiem ir izveidojies noteikts priekšstats par to, kādai ir jābūt kristīgai draudzei. Proti, ienākot baznīcā, cilvēkiem vajadzētu uzvesties klusu, pazemīgi - dievbijīgi. Līdzko cilvēki uzvedas pretēji tavām gaidām un cerībām, tad pirmais, ko tu cilvēciski vēlies darīt un darīji arī šovakar – notiesāt.

BR. Ne gluži tā. Es vienkārši nejutu kopību.

SB. Bet, vai tad tu nezināji šo faktu jau pirms došanās uz turieni?

BR. Zināju, protams, zināju.

SB. Un tagad atceries, pie kādām atziņām tu nāci, kad atgriezies no šī brauciena! Vai arī šīs atziņas tu zināji pirms izbraukšanas no mājām?

BR. Nu tās gan es neturēju prātā. Lai gan, parakņājoties zemapziņas dzīlēs, es to zināju.

SB. Un, kāpēc tu neklausīji savai sirdsbalsij?

BR. Nu, es esmu tikai cilvēks, ar savām vājībām.

SB. Un pārējie cilvēki nedrīkst būt ar savām vājībām?

08.03.18.

SB. Tu droši vien esi dzirdējis teicienu – kam ir daudz dots, no tā arī tiek prasīts!

BR. Tā varētu teikt.

SB. Redzi, šī patiesība attiecas arī uz tevi un daudziem citiem cilvēkiem, kuri lasīs šo tekstu. Laikmetā, kurā jūs visi patlaban dzīvojat, t.s. izredzētajiem cilvēkiem* dzīvē ir jāizdara smagas izvēles – bezkompromisa izvēles.

Tu nevari vairs iet pasaulē ar vecajām puspatiesībām un vienlaicīgi mācīt cilvēkus, kā pareizi dzīvot. Proti, taviem vārdiem ir pilnībā jāsakrīt ar taviem darbiem. Tikai tad cilvēki tevī ieklausīsies.

Un tieši to vēlas tava dvēsele – sludināt jauno Dieva vārdu. Rādot cilvēkiem gaismu, kuri ir apmaldījušies šīs pasaules tumsībā. Vakardien, pirms tu devies uz baznīcu es skaidri un gaiši tev norādīju Bībelē Mateja evaņģēlija 23.nodaļu.

Un tagad paskaties to vietu Bībelē, kuru atšķīru tev aizvakar – Lūkas evaņģēlija 12:22. Tīri racionāli tu piekriti par visiem 100. Bet dzīvē? Kur izplēn tava ticība, kad aizver Bībeli?

BR. Es esmu neskaitāmas reizes rīkojies paļāvībā uz tevi, jo zinu, ka tev viss ir iespējams. Tanī pat laikā man nācās arī piedzīvot vilšanos un skaļi saukt – kur gan tu esi, Dievs? Jo visi labie nodomi no apkārtējiem cilvēkiem palika neievēroti.

SB. Šo jautājumu cilvēki ir uzdevuši jau no laika gala. Es esmu dāvājis cilvēkiem brīvo gribu. Tieši šajā principā ir apslēpta patiesā derība starp radītāju un radību. Redzi, ja nepastāvētu brīvās gribas principa, tad radībai nebūtu jēgas. Tā būtu pielīdzināma lellei, kuru tās izveidotājs tur savās rokās un manipulē. Zini, tas ir līdzīgi, kā ar vecāku un bērnu attiecībām. Vecāki ieliek mazuļa audzināšanā visu savu mīlestību, laiku, enerģiju. Bet, gadiem ejot, no mīļā mazulīša izaug rupeklis, kurš ņirgājas par saviem gādīgajiem vecākiem.

Atceries vienu – no kurienes tu nāc! Izprotot šo mistēriju, tu vieglāk izdzīvosi, uzsveru - iz-dzī-vo-si cilvēciskās dzīves grūtākos un nepatīkamākos momentus.

Tu nāc no absolūtās mīlestības avota, kur viss ir  pilnīgs. Šādus mirkļus jeb dvēseles stāvokli cilvēki dēvē par laimi. Bet tagad padomā, ja cilvēki visu laiku dzīvo siltā mājā, kaut kad gribēsies no tās mājas iziet. Ja viņš tikai pa logu skatoties redz, ka ārā līst lietus, pūš vējš, snieg sniegs, agri vai vēlu šī paradīze cilvēkam apniks. Dvēsele alkst pēc piedzīvojumiem.

BR. Un ko tu gribi ar to teikt?

SB. Nekas tavā dzīvē nenotiek bez tavas piekrišanas. Es runāju par tavām attiecībām ar līdzcilvēkiem. Es saprotu, ka šis apgalvojums ir ļoti skarbs un daudziem cilvēkiem nepatiks. Bet Dieva uzdevums nav kādam izpatikt un dejot pēc viņa stabules. Dievs rūpējas, lai sistēma nenoietu greizi!

BR. Tā gan.

SB. Ielūkosimies dziļāk vienā no cilvēku pamatbailēm – palikt bez naudas. Patiesībā ikviens no jums zina, ka bailes jau nav no naudas neesamības, bet gan no to iespēju pieejamības, kuru piedāvā nauda. Palikt bez ēdiena, mājokļa, utt.

BR. Jo visur ir vajadzīga nauda.

SB. Tieši tā. Mēs iepriekš runājām par varu un varaskāri, kā vienu no galvenajiem cilvēces problēmu cēloņiem. Runa ir par bezspēcības sajūtu kādas augstākas cilvēciskas varas priekšā. Modernajā pasaulē tās ir bankas un dažnedažādas lielās korporācijas. No vienas puses raugoties, mazajam gariņam nav iespējas ietekmēt cenu un noteikumus. Ar varu jau neviens tev neko neuzspiež.

No otras puses, tieši mazā cilvēka rokās atrodas visefektīvākie ieroči. Tos iespējams izmantot tikai pie diviem nosacījumiem – pirmkārt, ja apzinies to esamību, un otrkārt, ja proti ar tiem apieties.

Sajūti to sajūtu,

kad tev visa kā ir pietiekoši.

Tikai tad, kad tu būsi iemācījies būt fokusēts uz šo patiesību, tavā dzīvē ienāks pārmaiņas – tā pa īstam.

Saproti mani pareizi, Dievu nav iespējams apmānīt. Necenties sev kaut ko iestāstīt, kam tu patiesībā nemaz netici.

Tavs racionālais prāts, kurš pieradis visu kategorizēt un satvert, iesākumā sūtīs šaubu viļņus. Nu kā tas var būt, ka man ir pietiekoši naudas, ja kontā ir patlaban mīnuss 2000. Atļauj prātam šaubīties. Veselīgai skepsei ir sava vieta Dieva pasaulē.

BR. Nu, bet konkrēti, kā lai es pārvēršu savus mīnuss 2000 par pluss 2000.

SB. Dievs vienmēr runā ar cilvēku saprotamā veidā. Un tā, vienā tev labi zināmā grāmatā*, kura iedvesmoja rakstīt arī šo grāmatu, tu lasīji par to, kas patiesībā ir Dievs.

BR. Dievs varētu būt pielīdzināms vārdam Prieks.

SB. Tieši tā. Un tagad paskaties uz sevi – kura nodarbe tev sagādā vislielāko prieku?

BR. Šahs un grāmatas, kas gan cits.

SB. Viena elementāra patiesība, kura tev palīdzēs rast risinājumu, par piemēru ņemot šahu, sauc lietas īstajā vārdā. Līdzīgi kā šaha figūrām ir savs konkrēts laukums, tā arī tavām sajūtām ir konkrēts laukums.

BR. Bet tu tak sasodīti labi zini, ka tieši, saucot lietas īstajos vārdos, es esmu piedzīvojis cilvēku nesapratni.

SB. Kā vienmēr sāc ar sevi. Saucot lietas īstajos vārdos, pirmām kārtām, attiecībā uz sevi, uz savām sajūtām. Pievērs uzmanību tam, kā tu jūties, kad domā vai iztēlojies kādu cilvēku-vietu-priekšmetu.

12.03.18.

BR. Ko tu vari teikt par tām reizēm, kad es vēršos pie cilvēkiem ar atvērtu sirdi un sastopos ar ignoranci?

SB. Vai atceries šos vārdus – tava griba ir mana griba. Mana griba nav tava griba?

BR. Protams.

SB. Mana griba plašākā nozīmē ir jāsaprot, kā cilvēku brīvā izvēle. Arī tev ir brīva izvēle, kā tu skaties, novērtē citu cilvēku vēso un nelaipno attieksmi pret sevi. Ja tev patīk iejusties cietēja un upura lomā, kādu, starp citu, ir izvēlējušies visi tevis domātie cilvēki, tu vari to brīvi darīt. Neviens tevi par to nesodīs.

Tā ir tipiska aizsargreakcija. Nepārmet neko šiem cilvēkiem, un pats galvenais – nepārmet neko sev. Ar kādu mēru jūs mērosiet, ar tādu arī jūs tiksiet mērots.

Tu ļoti labi zini, ka patiesie dzīves skolotāji ir tie cilvēki, kuri cilvēciskā līmenī ir visnepatīkamākie. Kuri ir spējīgi tev iedzelt ar saviem skarbajiem vārdiem. Vai atceries tos dziesmas vārdus – mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm?

13.03.18.

SB. Gars stāv pāri matērijai. Neaizmirsti šo patiesību! Gan attiecībā uz sevi un citiem cilvēkiem. Redzi tas, ko tu dēvē par ļaunumu, tādā vispārinātā nozīmē, ļoti bieži ir miesiskā cilvēka izpausmes. Kad cilvēks ir iestidzis materiālās realitātes ilūzijā.

Kā gars tu saproti, ka esi nemirstīga būtne. Taču kā cilvēks tu dari visu iespējamo, lai izvairītos no mirstības. Saproti, kad gars un dvēsele vēlas ko teikt un radīt, tad miesai atliek vien paklausīt.

Neatklāšu nekādu noslēpumu, ja teikšu, ka tādām radošām personībām iedvesmai ir vajadzīgi spēcīgi pārdzīvojumi. Vai tad es neuzklausu tavas dvēseles vēlmes?

BR. Piedod, bet šis piemērs bija par skarbu!

SB. Atkārtošu kārtējo neskaitāmo reizi – Dievam nekas cilvēcisks nav svešs.

BR. Jā, es zinu no kurienes tavs cilvēciskums nāk ārā!

SB. Protams, konkrētajā situācijā Dieva cilvēciskums nāk caur tevi. Jeb kā tu labprātāk to redzētu – caur sevi. Bet būtība jau no tā nemainās.

14.03.18.

SB. Kāpēc tu kārtējo reizi sevi salīdzini un vienlaicīgi noniecini? Šis iekšējais dialogs bija tieši TAS, ko es tik ļoti gaidīju no tevis. Vai tu spēj iedomāties, cik grāmatu būtu sarakstījis?

Tu redzi, cik brīvi un nepiespiesti nāk ārā no tevis katrs burts un vārds. Te nu ir tā brīvība, pēc kuras tik ļoti esi ilgojies. Grāmatas uzrakstīšana nav viegls darbs. Ne katrs spēj būt par rakstnieku. Katram cilvēkam Dievs devis talantus. Cits jautājums, ko cilvēks ar tiem dara – tur slepenībā un nerāda nevienam, vai gluži pretēji!

BR. Paklau, es esmu jau tik daudz ko sarakstījis (radošajā ziņā). Bet vienīgais, kas man pietrūka visās šajās reizēs – noturība.

SB. Es gan teiktu citādāk – ticība sev, ka tu vari gūt ienākumus no saviem gara darbiem. Tu pārsvarā uztvēri rakstīšanu kā hobiju. Kad uznāk iedvesma, tad rakstu.

17.03.18.

SB. Noticēt sev, savai dievišķajai dabai, neskatoties uz cilvēciskajām nepilnībām, kuras lien ārā no visām malu malām, tas ir tavs un visu šo rindu lasītāju lielais dzīves izaicinājums.

Atšķirība no t.s. veiksmīgajiem un neveiksmīgajiem slēpjas tikai vienā niansē – veiksminiekiem ir mazāk negatīvo domu par sevi.

19.03.18.

SB. Tu esi pievērsies vienai svarīgai mūsdienu sabiedrības problēmai, par kuru lielā pelēkā masa īpaši nesatraucas. Par cilvēku pārlieku lielo aizraušanos un atkarību no modernajām tehnoloģijām. Ir jāpievērš uzmanība nevis tehnikai, no kuras cilvēki ir kļuvuši atkarīgi, bet gan tām problēmām, kuras cilvēki cenšas kompensēt jeb risināt ar tehnikas palīdzību.

BR. Tu runā par vientulības sajūtu.

SB. Jā gan. Tas attiecas ne tikai uz kaut kādiem tur cilvēkiem virtuālajā tīklā, bet, pirmām kārtām, uz tevi pašu.

BR. Tā arī varētu teikt.

SB. Cik stundas šodien pavadīji internetā?

BR. Diezgan daudz – kādas deviņas stundas.

SB. Lūdzu, konkretizē pa stundām. Dievs dievina ciparus.

BR. No 4.00-6.00. No 7.00-11.00. No 13.00-20.30.

SB. Cik stundas sanāca?

BR. 13,5 stundas.

SB. Jautājumi vēl ir?

21.03.18.

SB. Kad tava sirdsbalss stāv visu prioritāšu augšgalā – pirmajā vietā, tad visi šie gadžeti zaudē savu spēku. Atceries šo brīnišķo sajūtu, kad visi datori un radio ir izslēgti. Kad tavā dzīvoklī un sirdī ienāk miers. Nekad neaizmirsti šo burvīgo mirkli.

Šo brīnišķo tagadnes mirkli, kad tu dzirdi papīra čaukstoņu, pateicoties tava zīmuļa kustībām, kuras pārvērš burtus saprotamā tekstā.

24.03.18.

SB. Reiz jau tev teicu, ka ikviens īsts Meistars saskata pilnību nepilnībā. Ja pasaulē viss būtu perfekts, tad zustu nepieciešamība pēc šī fiziskā pasaules piedzīvojuma.

Nu, paskaties kaut vai uz biblisko stāstu par Ēdenes dārzu. Pateicoties šai iekošanai ābolā, cilvēkam pavērās iespēja iepazīt atšķirību starp labo un ļauno, starp patiesību un meliem.

28.03.18.

SB. Vakardien es pasviedu tev domu un līdzību par Jēzus sekotājiem.

Marka evanģēlijs 1:17-18

“Un Jēzus tiem sacīja: ”Nāciet man pakaļ, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem. Un tūdaļ tie, savus tīklus atstājuši, viņam sekoja”.

Visiem labi zināmā Tēvreize ir efektīvs instruments, kā atbrīvoties no interneta atkarības – tiem, kuri sevi dēvē par kristiešiem.

30.03.18.

BR. Kaut kādas emocionālas saknes ir ielaistas arī Vācijā.

SB. Un kamdēļ tad šī grāmata, tavuprāt, tiek rakstīta? Vienkārši tā, aiz gara laika, kā tev dažubrīd šķiet? Auna piere, saproti jel, ES izmantoju tevi, lai dziedinātu arī citas dvēseles.

Jo avots ir caurspīdīgāks, jo iedarbīgāks. Padomā loģiski, vai tu gribētu dzert netīru un duļķainu ūdeni? Tamdēļ jau šī dvēseles atkailināšanās ir tik nepieciešama, lai ļaudis ieklausītos tevis teiktajā.

31.03.18.

SB. Atceries to reizi, kad tu uzdevi sev jautājumu: ''Pieņemsim, ka manai iecerei par atvērtajiem grāmatu plauktiem atrastos sponsori un es atvērtu Leipcigā 100 grāmatu apmaiņas vietas. Vai es sajustu par to gandarījumu? Vai tas ir tas, pēc kā es patiesi alkstu un tiecos?''

BR. Atceros gan.

SB. Un pie kāda slēdziena nāci?

BR. Dvēselisku piepildījumu tas nenestu, jo manas dvēseliskās ilgas ir vairāk saistītas ar pašrealizēšanos Latvijā.

SB. Nu kāpēc gan tu neesi savā dzimtenē, lai realizētu tur savas ieceres un gūtu dvēselisku piepildījumu?

BR. Sasodīts! Tu tak brīnišķīgi zini KĀPĒC! Viss atduras pret naudu.

01.04.18.

SB. Vai tu domā, ka pie lielākiem ienākumiem tu justos laimīgāks un piepildītāks? Es stipri šaubos, vai tu nodotos tik dziļām apcerēm un dialogam ar sevi, ja tavā rīcībā būtu iedota kaudze naudas.

BR. Jā, visticamāk kristu kārdinājumos līdzīgi kā to darījuši citi, sapērkoties uz kredīta nekustamos īpašumus.

SB. Kad nu mēs runājam par naudu, tad vienlaicīgi arī runājam par vērtībām. No vienas puses, tev nepieder mājas un mašīnas. Tomēr no otras puses, tu esi brīvs no rūpēm par māju un mašīnu. Vienīgā rūpe, kurai tev vajadzētu pievērst lielāku vērību – sava gara mājai un mašīnai – savam cilvēciskajam ķermenim.

Tagad, kad pēc septiņiem gadiem esi tā pa īstam sadzirdējis savas dvēseles balsi un izcīnījis uzvaru pār cilvēcisko EGO, naudai tavās rokās būs cita nozīme. Iesākumā ir jāsajūt un jāsaprot, ko tu vēlies no sirds, un tikai tad nāks naudas plūsma.

BR. Uz pasaules taču ir entie cilvēki, kuri spļauj virsū visiem tevis deklarētajiem principiem, jo viņiem tāpat ir laba naudas plūsma.

SB. Ņem vērā, ka katrs gadījums ir individuāls. Es runāju tagad par tevi un tev līdzīgiem, kuri lasa šo grāmatu. Par apzinātajiem garīgā ceļa gājējiem.

04.04.18.

SB. Nebaidies no bailēm! Apskauj tās un uzpliķē uz pleca. Bailēm, līdzīgi kā tev, dažkārt ir nepieciešama kompānija.

08.04.18.

BR. Vienīgā lieta, kas man sirdī tā klusi čukst – atgriešanās Liepājā un grāmatu veikala sakārtošana Zivju ielā virs Jumavas grāmatnīcas.

SB. Un tagad domās pārcelies uz to brīdi un sajūtu, kad esi jau sakārtojis savu Liepājas veikalu, un ar retrospektīvu skaties uz dzīvi šeit Leipcigā. Kādas domas un sajūtas tevi pārņem?

BR. Pirmām kārtām, mīlestība.

SB. Bet kur palika bailes, kas tevi māca patlaban šeit dzīvojot Leipcigā?

BR. Skatoties no tagadnes Leipcigas perspektīvas manā rīcībā vēl nav konkrētības, kā es to visu paveikšu, un galvenais, par kādu naudu. Šajā kontekstā es atceros Jēzus teikto Bībelē, lai cilvēki nesatraucas par to, ko viņi ēdīs un vilks mugurā nākamajā dienā.

SB. Beidzot tu nonāci pie atbildes, kuru es tik ilgi no tevis vilku ārā. Kamēr tu dzīvosi ar raizēm par rītdienu un nebūsi fokusēts uz šo plūstošo un mainīgo momentu, kuru ļaudis dēvē par tagadni, tikmēr tavā dzīvē naudas nekad nebūs gana.

BR. Šķiet, man kaut kas pieleca, attiecībā uz naudas atrašanu. Proti, nauda jau nāk no konkrētiem cilvēkiem. Tā vietā, lai es visu laiku fokusētos uz naudu, pareizāk būtu fokusēties uz cilvēkiem, kuri šo naudu ģenerēs. Un vēl precīzāk sakot, uz cilvēkiem, kuri mani sapratīs.

SB. Bravo! Un tagad kā šahists paskaties ar analītisko prātu – kāpēc tas neizdevās visus šos gadus Vācijā?

BR. Droši vien tāpēc, ka Vācijā man viss riebās. Negatīvā attieksme, kura neredzamā veidā atgrūž no manis cilvēkus.

SB. Vai dzīvojot Latvijā bija savādāk?

BR. Pa lielam, nē.

SB. Tomēr no šī apburtā loka gribas kaut kā izlauzties?

BR. Un kā vēl!

SB. Ja tu vēlies, lai citi cilvēki saprastu tevi, tad tieši tas pats attiecas arī uz tevi.

BR. Ko tu iesaki darīt konkrēti lietas labā? To vēlas sadzirdēt ikviens šo rindiņu lasītājs.

SB. Sāc beidzot pievērst uzmanību ikvienam sīkumam, kas tev pagadīsies ceļā. Tur būs ATSLĒGA visam, ko tu savā sirdī tik ilgi meklē. *

*Pirmais sadzīviskais sīkums, kuram pievērsu uzmanību (pāris dienas pēc ieraksta izdarīšanas) – sabojājās veļas mašīna. Garā es sapratu, ka tā ir zīme par Leipcigas dzīves cikla beigām, tomēr ar racionālo prātu vēl negribēju to pieņemt.

10.04.18.

SB. Neaizmirsti vienu, visi tavi spriedumi un apgalvojumi balstās uz to, ko esi redzējis, dzirdējis, piedzīvojis. Paralēli eksistē tik daudz lietu, kuras tu neredzi un nedzirdi. Ja tu redzētu bildi lielākos mērogos, tu neuzdrošinātos apgalvot, ka Dievs neko nedara tavā labā.

Šodien tu mācīji bērniem šahu. Kad bērni izdara nepareizu gājienu, tad tu neesi dusmīgs un nejautā Dievam, kur tu esi palicis?

Saproti vienu – tavas dusmas un negatīvās domas aizdzen projām naudas plūsmu. No vienas puses, es daru savu darbu un sūtu tavā virzienā naudas plūsmu. No otras puses, tu kavē šo plūsmu ar savām domām. Kā jau zini, visā šajā naudas tēmā pozitīvam iznākumam ir vajadzīgs pavisam nedaudz.

BR. Pozitīvas domas!

SB. You've got it!!!

11.04.18.

SB. Kā tu domā, vai Dievs ir tik nabags, ka nespēj tev palīdzēt?

BR. Es to neesmu teicis.

SB. Bet tieši šajā brīdī tu atrodies šaubu varā. No vienas puses tu ļāvies impulsam, bet tagad sāc ar savu racionālo prātu domājot, to nožēlot. Tev šķiet, ka Dievs ir ievilinājis slazdā.

BR. Ja godīgi, tad apmēram tā es jūtos, ka Dievs ir izspēlējis ar mani nepatīkamu joku.

SB. Uz brīdi pieņemsim, ka Dievs ir izspēlējis ar tevi nepatīkamu joku. Kamdēļ šāds joks būtu attaisnojams?

BR. Lai lasītājiem būtu interesantāks sižets.

SB. Lai kas tas arī nebūtu, svarīgs ir tikai pats pirmais impulss - doma, kas nospēlēja izšķirošo lomu. Kamēr tu uztaisīji šo vienas stundas pauzi, tikmēr mūsu dialogs turpinājās. Esi tik labs un pārstāsti mūsu sarunu.

BR. Galvenā atziņa jeb doma, kura man iespiedās un sakārtoja daudz ko pa plauktiņiem, bija doma par Jēzu. Proti, kā Jēzus rīkotos manā vietā. Pieņemsim, ja viņam kāds nenorēķinātos par preci jeb pakalpojumu.

SB. Un…?

BR. Mūžsenā patiesība – un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

SB. Tātad Jēzus nemeklētu advokātu, kurš par atlīdzību aizstāvētu viņa intereses? Tātad Jēzus nerakstītu sūdzību par apkrāpšanas mēģinājumu?

BR. Noteikti nē!

SB. Bet Jēzum taču tāpat vajadzētu ēst un apmaksāt tekošos rēķinus.

BR. Tas tiesa. Jēzus neizvairījās no krustā sišanas, skaidri apzinoties - Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.

SB. Bet tu šajā situācijā labprātāk izvairītos no krustā sišanas? Nu, tā pavisam godīgi.

BR. Jā gan. Es skaidri apzinos, ka neesmu tik garīgi spēcīgs kā Jēzus.

SB. Tātad tu labprātāk spēlē vājinieka lomu, kur apkārtējai pasaulei ir jārūpējas par tevi.

BR. Daļēji varu piekrist. Iekrišanā cilvēciskajās vājībās es saskatu zināmu šarmu. Jēzus mums ir paraugs, pēc kā tiekties.

SB. Bet ko tu teiktu, ja Dievs tevi padarītu par bagātu cilvēku, kuram nav jāskaita centi. Vai arī šādu piedāvājumu tu noraidītu?

BR. Izklausās pēc piedāvājuma, no kura grūti atteikties.

SB. Bet... tikai ar vienu nosacījumu – tev ir jāpiedod visiem saviem parādniekiem.*

*Plašākā nozīmē parādnieks nav tikai tas, kurš mums ir parādā kādu naudas summu. Vairāk tas attiecas uz emocionālajiem parādiem, kad mūsu uztverē kāds mūs ir aizskāris, aizvainojis, utt.

12.04.18.

SB. Saproti jel vienu – Dievs ietver sevī visu - gan labo, gan ļauno. Cilvēkiem, kuri dēvē sevi par ticīgajiem, ir izveidojies tāds priekšstats, ka Dievs ir pielīdzināms mīļam un visu piedodošam večukam. Jebšu arī pilnīgs pretstats (Vecās Derības Dievs), kurš ir pilns ar atriebības kāri. Kamēr ticīgais cilvēks nesaskatīs Dievu savā pāridarītājā, tikmēr neiemantos debesu valstību.

BR. Tīri teorētiski jau tas izklausās skaisti. Bet, ko darīt tādā situācijā, kā patlaban – kārtējo reizi kaimiņiene ārdās un traucē naktsmieru?

SB. Atļaušu atkārtot, kā rīkotos Jēzus tavā situācijā?

BR. Jēzum piemita spēja dziedināt dvēseles. Tas nav mans līmenis.

SB. Vai atceries to līdzību Bībelē, kur viens īpašumu pārvaldnieks lūdza pēc Dieva žēlastības, nespēdams piedot savam parādniekam, kurš bija parādā krietni mazāku summu?

BR. Protams.

SB. Kad es iepriekš runāju par negatīvo domu ietekmi, tad pēc būtības runa bija par piedošanu. Visām negatīvajām domām ir viens kopīgs elements – nespēja piedot. Tas ir vislielākais klupšanas akmens.

BR. Un kā tad ir iespējams nonākt līdz piedošanai?

SB. Vienīgais, ko Dievs vēlas tavā un citu cilvēku dzīvēs, kuriem šķiet, ka Dievs viņus ir pametis, jo tūlīt-tūlīt beigsies nauda, lai šie cilvēki neapmaldas pasaules ilūzijās. Atgādināšu tev vēlreiz un vēlreiz:

NEVIENS NEVIENAM NEKO NAV PARĀDĀ!

Tie visi ir tikai cilvēciskās dzīves teātra elementi (dekorācijas), lai izrāde būtu interesantāka. Tās ir rotaļlietas, ar kurām pieaugušajiem bērniem patīk spēlēties.

Neapmaldīties pasaulīgajās ilūzijās nozīmē vienu – būt spējīgam nošķirt patiesību no puspatiesības un meliem. Tas nenozīmē, ka tev būtu jāatsakās no pasaulīgajām rotaļlietām. Izmanto tās!

Ja tu nespēlēsi saskaņā ar noteikumiem, tad saskarsies ar problēmām. Savukārt, ja likumu un noteikumu ietvaros rīkosies neierasti-neparasti-nestandarta veidā, tad tu izaicināsi cilvēkus izkāpt ārā no viņu komforta zonas. Tieši tā savulaik rīkojās Jēzus.

BR. Tagad tu nonāc pretrunā ar sevi. Vai tad Jēzus nesarežģīja sev dzīvi?

SB. Nē! Tā bija savas dzīves un misijas piepildīšana. Viņš izvēlējās iet šo nestandarta ceļu – piedot saviem pāridarītājiem. Vai atceries to dienu, kad tu reiz piedevi savam pāridarītājam? Tas bija pagrieziena punkts, kurš atveda tevi uz Vāciju.

Atgriezīsimies vēlreiz pie tavas centrālās tēmas un sāpes – tu uzķēries uz lētu reklāmas āķīti par ātro naudas iegūšanu un tagad to rūgti nožēlo.

Nekad neaizmirsti vienu – Dievs ir kopā ar tevi arī tad, ja tiesu izpildītājs dodas pie tevis; arī tad, ja baņķieri grib tev atņemt pēdējo centu. Tev ir viens avots, kur aizdod bez procentiem un bez jelkādiem nosacījumiem – tik daudz, cik vien tu spēj panest un noturēt. Vai tu tiešām domā, ka neesi spējīgs piedāvāt pasaulei ko tādu, par ko pasaule tev neatmaksātu atpakaļ?

BR. Sasodīts! Es strādāju pie tā. Un tas nenotiek vienas dienas laikā!

SB. Man patīk noraudzīties, kā tu dusmojies. Jo spēcīgākas dusmas, jo vairāk tu spēj padarīt. Tu atkal esi uzkāpis uz vecā grābekļa. Par ko mēs runājām pāris stundas atpakaļ?

BR. Cilvēciskā vājība. Es taču teicu, ka esmu tikai cilvēks. Neiznāks no manis Jēzus.

SB. Kā Jēzus rīkotos tavā situācijā? Kā Jēzus gūtu ienākumus tavā vietā?

BR. Nezinu! Jēzum nebija jārisina naudas problēmas. Viņš varēja atļauties tikai runāt par garīgām tēmām. Bet nekur nav teikts, ka Jēzus gāja strādāt par algotu darbinieku, vai darbojās kā uzņēmējs. Tur jau ir tas stāsts, viena lieta ir mācīt cilvēkiem kā dzīvot, un pilnīgi cita ir konfrontēties ar dzīves realitāti.

Tu lieliski zini, ka manā gadījumā nav runa par strādāšanu un naudas pelnīšanu. Es atteicos no stabilas darba vietas, jo nevēlējos izšķiest nelietderīgi savu laiku. Es negribēju būt par skrūvīti sistēmā, kura tiek grozīta pēc labpatikas.

Tu zini, ka vienīgā brīvā vieta, kur es no sirds varu atļauties teikt to, ko patiesībā domāju, ir šis baltais papīrs. Jā, man pietrūkst pārliecība, ka uzrakstītais vārds noteikti ģenerēs arī naudu.

Daudzi rakstnieki un radošo profesiju cilvēki dzīvo no rokas mutē. No vienas puses, viņi ir brīvi un dara to, kas patīk. No otras puses, viņi nav laimīgi, jo dzīvo pastāvīgā trūkumā.

Ja jau tas būtu tik vienkārši, ka katrs cilvēks varētu darīt to, kas viņam no sirds patīk, tad tā būtu paradīze. Bet mēs dzīvojam pasaulē, kurā visu nosaka nauda.

SB. Lūdzu saki, vai konkrēti šajā brīdī tev ir pietiekoši naudas?

BR. Jā, šodien pietiek. Tomēr drīz var izveidoties bedre.

SB. Vēlreiz, vai konkrēti šajā brīdī tev ir pietiekoši naudas?

BR. Jā.

14.04.18.

SB. Es zinu, tu jūties nelaimīgs. Tomēr atceries vienu – mums abiem ir labi zināms, ka tava viskvēlākā vēlēšanās tiks piepildīta. Ar savu veiksmes stāstu tu iedvesmosi tūkstošiem citu cilvēku.

15.04.18.

BR. LATVIJA! LIEPĀJA!

SB. Vai tagad, kad, beidzot esi pieņēmis lēmumu atgriezties Latvijā, tevī joprojām mājo dusmas un negatīvās domas attiecībā par Vāciju?

BR. Ir zināma viegluma sajūta par drošsirdīgo lēmumu un sevis nemocīšanu. Protams, ir vēl simts un viens jautājums, kas būs jārisina. Tomēr, beidzot psiholoģiski ir rasts risinājums problēmai, ar kuru visu laiku iekšēji cīnījos.

17.04.18.

BR. Njā, šī mūžīgā dilemma Vācija-Latvija, Latvija-Vācija mani tracina. No vienas puses gribas visus pasūtīt, no otras ...

29.04.18.

SB. Atceries vienu – ir tikai šis mirklis – šeit un tagad, kurš visu laiku mainās. Patīkamā putnu čivināšana un saules maigie stari – kas vēl vairāk vajadzīgs laimes sajūtai!

01.05.18.

SB. Atbrīvoties no domas, ka savu mērķu un ieceru īstenošanai tev ir vajadzīgs SPD partijas atbalsts, ir pareizais solis pareizajā virzienā.

BR. Principā jau tas attiecas uz ikvienu organizāciju un cilvēku, pie kura es vēršos ar sadarbības piedāvājumu – vienkārši bez gaidām.

SB. Un tajā brīdī, kad tu dzīvo 24/7 režīmā ar šo domu un sajūtu, Tēvs darbojas caur Dēlu.

BR. Atļaušos iebilst, Jēzus taču izdzina naudas mijējus no tempļa. Vai arī šajā gadījumā Tēvs darbojās caur Dēlu?

SB. Patiesībā jau Tēvs darbojas caur Dēlu visu laiku. Vienīgā problēma ir cilvēku radītie priekšstati par Dievu. Saskatīt Dievu slepkavā, dzērājā vai izvarotājā, ir tikpat kā neiespējami.

05.05.18.

SB. Mans dēls, es nekad neesmu pametis tevi un nekad tevi nepametīšu! Ar visiem šiem pārbaudījumiem un dvēseles sāpēm, kurām esi izgājis cauri, vēlos tev pateikt tikai vienu – nemeklē glābiņu pie citiem cilvēkiem! Tas atrodas tevī. Tavās domās un priekšstatos par sevi. Punkts. Vai atceries šos dziesmas vārdus? “Ja tu, draudziņ, nezini, kur ir laime tava, nemeklē to pudelē, pudelē tās nava.”

16.05.18.

BR. Šodien Delfos izlasīju par Tele2 iniciatīvu Latvijastrādā.lv Nosūtīju piedāvājumu Tele2. Krieviski izsakoties, хочеться и колеться.

Runa ir par atgriešanos Latvijā no vienas puses, un Vācijas dzīvokļa nezaudēšanu no otras puses. Mājas sajūta savā dzīvoklī vs. nemājas sajūta Vācijā un Leipcigā. VĀJPRĀTS!

27.05.18.

BR. Pasaki man vienu, kāpēc, darot Dieva darbu, ir jāsastopas ar tik daudzām nodevībām? Es sadzirdu tavu balsi, un daru ko saki, bet galarezultātā nekas nenotiek.

SB. Saproti jel vienu – caur tevi es uzrunāšu daudzus jo daudzus cilvēkus, kuri, līdzīgi kā tu, dara Dieva darbu un vienlaicīgi piedzīvo vilšanos no pareizajiem cilvēkiem.

31.05.18.

BR. Mana pacietība ir praktiski izsīkusi, kur ir nauda?

SB. Dievs vienmēr sadzird ikvienu tavu palīdzības saucienu. Tikai iegaumē vienu, kamēr tu atrodies uz dusmu un šaubu frekvencēm, tikmēr tev būs grūti sadzirdēt manu atbildi. Jā, ik pa laikam tu uztver manus signālus. Bet tev pietrūkst viena svarīga rakstura īpašība, kuras trūkums tevī rada šīs dusmas un neapmierinātību. Koncentrēšanās. Te būs mana atbilde un atslēga uz citu cilvēku durvīm. Dievs var nākt ar visģeniālākajām idejām un pamudinājumiem, taču adresātam, atrodoties baiļu un šaubu varā, tās paliks tikai sapņu pasaulē. Tagad teksts rakstās pats no sevis. Un tas viss sākās ar ko?

BR. Ar dusmām.

01.06.18.

SB. Tas, pēc kā tu tik ļoti ilgojies, ir ikviena cilvēka dziļākā vēlme. Proti, būt kopā ar līdzīgām dvēselītēm. Ar tādām, kuru kopības sajūtu nevar izteikt vārdos. Kad jūs esat uz viena viļņa.

BR. Tieši tā!

SB. Tevi ļoti skumdina fakts, ka pilsētā, kurā tu dzīvo, tev nav izveidojušās dziļi dvēseliskas attiecības.

BR. Tik kategoriski es neteiktu.

SB. Precizēšu – nav izveidojušās dziļi dvēseliskas attiecības ar vāciešiem.

BR. Jā, mūsu mentalitātes ir pilnīgi atšķirīgas. No vienas puses, mēs dzīvojam vienotajā Eiropā. Tomēr, no otras puses, reālā dzīve parāda ko citu – cilvēku lielākā masa vēl nav gatava tik ciešai kopdzīvei.

23.06.18.

SB. Nebaidies no vājuma brīžiem! Tie ir tikpat pārejoši kā pelēkie mākoņi, kuri ir pārklājuši Leipcigu gada visgarākajā dienā. Nenovirzies no ceļa. Nezaudē fokusu uz savu sirds ceļu un visu, kas ar to saistīts.

01.07.18.

BR. Mīlīgā novakares saule ir paveikusi savu – tāds siltums un prieks ir pārņēmis sirdi. Bet pats galvenais – tādas mīļas un siltas sajūtas pret šo pilsētu, ar kuru man ir bijušas love and hate attiecības. Vairs nevaru iedomāties, ka pilnībā atstāšu Leipcigu.

SB. Ikviena procesa dziļāka izpratne notiek tikai ar laika atstarpi. Cilvēka dzīvē septiņi gadi simbolizē viena procesa beigas un otra sākumu. Pirms septiņiem gadiem sākās krusta ceļš, kurš līdz nepazīšanai izmainīja tavus pasaules uzskatus. Tagad tu esi gatavs dalīties ar pasauli.

Lai kur tu arī būtu uz šīs pasaules, viens būs vienmēr līdzās ar tevi – tava Sirdsbalss.

02.07.18.

BR. Tagad kārtējo reizi ir tā situācija dzīvē, ko mēs saucam par pagrieziena punktu – now or never. Vai nu es palieku Vācijā un turpinu sevi iekšēji ēst un dzīvoju nostalģiskās atmiņās par Latviju, vai arī dodos uz priekšu zināmi nezināmajā virzienā, ko sauc par Latviju.

SB. Vakardien tu apgūlies zem koka Silbersee parkā, lai sagaidītu saulrietu. Tu sajuti šo brīnišķīgo zelta vērto tagadnes mirkli. Līdzīgi kā tas ir tagad, kad tu skaties uz zilajām debesīm pa logu, kur augšējā stūrītī zirneklītis ir izvijis savu mājoklīti.

Ja tu sāc aizrauties ar prāta spēlēm un salīdzini savu pieejamā kredītlimita atlikumu ar savām tekošajām izmaksām, tad tavam optimismam zūd pamats. Vai es pareizi runāju?

BR. Tieši tā.

SB. Bet, ko tu teiktu, ja Latvijā tevi sagaida jaunas iespējas un daudz lielāka naudas plūsma?

BR. Viena lieta ir abstrakti domāt, pavisam cita, kad pamatā ir kaut kas taustāms un reāls.

SB. Vēlreiz, ko saka tava Sirdsbalss?

BR. Latvija.

SB. Un racionālais prāts?

BR. Tu dodies nezināmi zināmajā, kur nav nekādas garantijas. Uz valsti, no kuras daudzi joprojām mūk prom.

SB. Uzdošu tev vēlreiz jautājumu, uz kuru centies atbildēt pavisam godīgi. Vai tu gribētu palikt Vācijā, ja tev būtu pietiekoši naudas?

BR. Ja es iedomājos, ka vairs neredzēšu savu dzīvokli un ierasto Leipcigas apkārtni, tad kļūst skumji ap sirdi.

SB. Redzi, cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš ieslīd materiālās pasaules ilūzijā un sajūt ciešu sasaisti ar to. Tas ir dabisks process, no kura nav jābaidās. Mēs ļoti labi zinām, ka nauda ir enerģija. Tie nav tikai papīrīši, monētas vai digitāli cipari. Tā ir enerģija. Kādas ir tavas sajūtas – Vācija un Latvija (kontekstā ar naudu)?

BR. Latvija un pēc tam Vācija. Manas vāciskās saknes un mīlestība pret Vāciju vispatiesāk izpaužas tieši ārpus Vācijas.

03.07.18.

BR. Pirmo reizi pa šiem gadiem, kopš braukāju uz Latviju, ir sajūta, ka dodos pa darīšanām - Leipciga ir mana pastāvīgā dzīvesvieta.

04.07.18.

BR. Pirms sešiem gadiem, kad kārtoju vācu valodas eksāmenu, pēdējā sagatavošanās nodarbībā mācību grāmatā bija interesants jautājums – kas ir dzimtene? Bija vairākas atbildes.

-Vieta, kur esi dzimis un audzis.

-Vieta, kur ir tava ģimene un draugi.

-Vieta, kur tu vislabāk jūties.

-Un citi varianti.

SB. Ko tu vēlies pateikt?

BR. Dažādas patiesības, kuras no racionālā prāta ir nesavienojamas, patiesībā var pastāvēt līdzās. Esmu priecīgs, ka beidzot ir notikusi zināma noenkurošanās sajūta Vācijā. Ļoti interesanti būs, pavērot sajūtas, atrodoties Latvijā.

SB. Sarunāts. Tagad, lūdzu, vairs neturpini dialogu. Pavēro sevi Latvijā un sāc rakstīt no 15.07.