Latvijā

15.07.18.

BR. Beidzot varu atkal rakstīt. Atklāti sakot, negaidīju, ka būs tik grūti nosēdēt bez zīmuļa un papīra.

SB. Pauzes ir lielisks līdzeklis, kā uzkrāt enerģiju un iegūt jaunu skatījumu. Šeit nav runa tikai par rakstīšanu. Tas attiecas arī uz pauzēm, kad tu (ne)satiec cilvēkus, ar kuriem diendienā tiecies. Kad tu (ne)esi savā ierastajā darbā, pilsētā.

BR. Njā, (ne)būšana Latvijā ir sakārtojusi manas domas par Latviju. (Ne)būšana Vācijā palīdz man ieraudzīt šo valsti citā gaismā.

SB. Un kā tagad izskatās Latvija pēc divarpus mēnešiem?

BR. Kopumā jau viss pa vecam. Skaidrs ir tas, ka esmu mentāli pielicis punktu dzīvošanai Vācijā. Protams, Vācija juridiski paliks mana dzīvesvieta, bet faktiskā būs Latvija. Liepāja man piedāvā unikālas iespējas, kādas nebūs nedz Rīgā, nedz Leipcigā. Ar to daudz kas ir izteikts.

SB. Un Leipcigas nemaz nepietrūkst?

BR. Par cik, par tik, jo aplis ir noslēdzies. Vienkārši jāpāriet citā kvalitātē. Visa mūsu dzīve sastāv no nemitīgas kustības. Ja reiz man ir sajūta, ka esmu sasniedzis zināmu virsotni, tad ir pašsaprotami, ka vēlos jaunus izaicinājumus.

SB. Atgriezīsimies pie tavām sajūtām un domām pirms došanās uz Latviju. Es runāju par māju sajūtu Leipcigā.

BR. Nav iespējams salīdzināt tās sajūtas, kuras tev ir dzimtenē, ar sajūtām, kuras tev ir svešumā.

SB. Piemēram.

BR. Mana Leipcigas māju sajūta vislabāk ir izjūtama līdz brīdim, kad es klusēju. Līdzko sāku runāt, kaut vai ar savu kaimiņu Volfgangu, automātiski ieslēdzas ''programma'' – ārzemnieks. Arī Latvijā es esmu ārzemnieks, taču šī loma man sagādā lielāku gandarījumu. Labāk būt par vācieti Latvijā nekā par latvieti Vācijā (vismaz Saksijā noteikti).

16.07.18.

SB. Beidzot mūsu grāmatas liriskā daļa iet uz beigām.

BR. Tā varētu teikt. Mans uzstādījums – līdz 16.08.18. gūt pirmos ienākumus no darbības Latvijā.

08.08.18.

BR. Džeza mūzikas pavadījumā pie Baltijas jūras tu sagaidi saulrietu un visapkārt dzirdi ļaudis runājam dzimtajā valodā.

12.08.18.

SB. Tu esi tik tuvu savam mērķim, bet tanī pat laikā šaubas ielavījušās.

BR. Protams, no augšas raugoties, viss ir savādāk.

SB. Atgādināšu vēlreiz – pat Dievs nespēj atcelt savu likumu – par brīvo gribu. Vai atceries, ko Jēzus sludināja kalna sprediķī?

BR. Tavs prāts, lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes.

SB. Un kur tad ir problēma?

BR. Mīlestības trūkums ir visu cilvēcisko problēmu, tai skaitā šaubu, cēlonis. Apziņa, ka tu neesi kaut kā laba cienīgs. Piemēram, neesi cienīgs uz labu atlīdzības apmēru par savu darbu.

SB. Paskaties uz šo dienu un laiku, ko cilvēku valodā jūs saucat par nedēļu. Nedēļas pirmajā dienā tu beidzies nost no pārdabiskā karstuma. Savukārt šodien tu baudi vēja brāzmas un 18 grādus. Dzīvē viss ir pārejošs, bez izņēmuma. Padomā loģiski, kurai pasaules daļai būtu lielāks ieguvums no tevis – Latvijai jeb Vācijai?

BR. Viennozīmīgi, Latvijai. Man ir šī iekšējā sajūta, ka viens posms dzīvē ir noslēdzies. Esmu jauna posma sākumā.

SB. Nu, tad kur ir problēma? Par ko mēs te diskutējam?

BR. Par manām cilvēciskajām bailēm – nepalikt bez naudas, nebūt atraidītam.

SB. Visa šī netaisnība, kad, dzīvojot Latvijā, tev zuda finansiālais pamats, patiesībā bija vērsta tikai uz vienu – tavas apziņas paplašināšanu. Vai tu vari iedomāties savas dzīves iepriekšējos septiņus gadus, dzīvojot tikai Latvijā?

BR. Jā un nē. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

25.08.18.

SB. Tagad tavā kabatā ir EUR 64 un neziņa par nākotni. Ko tu gribētu teikt cilvēkiem, kuri atrodas līdzīgā situācijā?

BR. Nezaudēt ticību sev! Katrs dzīves mirklis ir zelta vērts. Jautājums ir, kā tu izmanto šo mirkli. Lielākā daļa cilvēku to nenovērtē. Visi ir kaut kur izkaisīti - tikai ne šeit un tagad.

SB. Un kur esi tu?

BR. Šeit un tagad – Liepājā pie Baltijas jūras.

SB. Vai tiešām?

BR. Atzīšos, vienu brīdi biju atkal Leipcigā.

Pagrieziena punkts

29.08.18.

SB. Klāt ir tā diena, kuru tu gaidīji kopš ierašanās Latvijā. Saki godīgi, vai pirms četriem gadiem, kad uzsākām dialogu, tu spēji noticēt, ka sasniegsi nosprausto mērķi?

BR. Tolaik tas šķita kaut kas tāls un nesasniedzams. Zini, kad esi sasniedzis ilgi gaidīto, cilvēciski vairs negribas runāt – vienkārši izbaudīt laimes mirkli.

07.-09.09.18.

SB. Vakardien tu biji liecinieks, ka naudas daudzums vienlaicīgi nozīmē problēmu daudzumu. Aiz ārēji veiksmīgā uzņēmēja patiesībā slēpjas iekšējais nemiers. No vienas puses raugoties, šī cilvēka rīcībā ir nauda, kura tev šobrīd šķiet kā nesasniedzams sapnis. Nerunājot jau par ģimeni ar četriem bērniem. Tomēr no otras puses, tavā rīcībā ir kaut kas, kas šim veiksmīgajam uzņēmējam ir nesasniedzams sapnis.

Tev nav jādomā par septiņsimt

neatbildētiem e-pastiem.

Tu vari mierīgi atļauties izbaudīt vakara saulrietu.

28.09.18.

BR. Palikusi viena neizrunāta tēma – par Vāciju.

SB. Kas tev neskaidrs, ja tagad esi Latvijā?

BR. Pa lielam, runa ir par manu dzīvokli Leipcigā.

SB. Es gan tā neteiktu. Runa ir par pieķeršanos un bailēm.

BR. Tīri cilvēciskas lietas. Neviens no tām nav pasargāts.

SB. Labi, par ko īsti tu šaubies? Saki kā ir.

BR. Ja cilvēks ir dzīvojis kādā vietā ilgāku laiku, tad notiek emocionāla pieķeršanās. Jā, protams, ļoti labi atceros, ka, iekārtojot savu dzīvokli, vadījos no domas – neielikt dzīvokļa iekārtošanā sirdi un dvēseli, lai nebūtu grūti no tā šķirties.

SB. Pamodelēsim nākotni. Iedomājies, tu esi atpakaļ savā dzīvoklī. Kādas sajūtas? Nesteidzies ar atbildi. Izjūti to!

30.09.18.

SB. Jau no paša sākuma Vācijā tu zināji, ka nevēlies tur palikt pavisam. Nonākot saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem, tu ļoti asi izjuti barjeras, kuras cilvēki sev uzceļ ar valodu. Starp vāciešiem tu nejuties kā savējais. Iesākumā tu meklēji atbalsta sajūtu pie krieviski runājošajiem. Tur nepastāvēja valodas barjeras. Tomēr arī šeit tu saskāries ar robežām.

Par visu vairāk tu alki pēc iespējas sarunāties dzimtajā valodā. Nonākot saskarsmē ar vietējiem latviešiem, tu nonāci kārtējo reizi pie atziņas, ka arī starp tautiešiem ir tikpat kā neiespējami satikt līdzīgu dvēselīti.

BR. Izņemot Līgu.

SB. Tieši tā. Un tagad paskaties patiesībai acīs – ar kuriem cilvēkiem Leipcigā tev ir siltas un dvēseliskas attiecības?

BR. Zini, vairāk nekā Latvijā.

SB. Labi, mēs ļoti labi zinām, ka viss grozās ap māmuļu. Kā tu pats vairākkārtīgi pēdējā mēneša laikā uzsvēri – divos mēnešos Latvijā bija iespējams paveikt vairāk nekā septiņos gados Vācijā. Protams, tas bija krietni pārspīlēti. Vienkārši viss bija īstajā laikā. Runa ir par procesiem, kuri ir notikuši neatkarīgi no tavas gribas un iesaistes. Un tomēr tev pietrūkst Vācija?

BR. Jā.

08.10.18.

SB. Tu baidījies palikt bez naudas un atgriezties dzīvot pie mātes. Visas tavas bailes piepildījās. Nekritizē sevi par daudz. Tu pārvarēji bailes, kas visus šos Vācijas gadus vajāja – atteicies no stabilitātes.

No vienas puses, tu it kā atradies baiļu varā. Tomēr no otras puses, pēkšņi viss notika. Tu taču mēģināji atgriezties Latvijā visādos veidos - nepadevies un paliki uzticīgs savai Sirdsbalsij.

VĒL NEBIJA PIENĀCIS ĪSTAIS LAIKS,

LAI ĪSTAJĀ VIETĀ SATIKTU ĪSTOS CILVĒKUS.

LAIKS-VIETA-CILVĒKI.

Lūk, kur apslēptā veiksmes formula.

Dzīvē visam savs laiks.

20.11.18.

SB. Vai atceries, ko reiz tev jautāju Leipcigas kontekstā?

BR. Jā, pāri visam stāv mīlestība. Tai nav robežu un šķēršļu.

SB. Nebaidies no pārmaiņām, jo tās visas ved uz vienu kopīgu mērķi. Uz mērķi, kuru tu tik ilgi gaidīji. Uz mērķi, kurš tev atnesīs nebeidzamu prieka jūru.

BR. Jā, es saprotu, uz kurieni tu velc.

21.11.18.

SB. Vai esi gatavs eksperimentam?

BR. Kādam?

SB. Mēs pārtraucam dialogu tik ilgi, kamēr tu satiec savu otru pusīti. Vienīgais, ko drīksti rakstīt – dienasgrāmatu.

BR. Sarunāts!