Pildspalvas stāsts

Rakstīt var ar jebko, bet nozīmi piešķir izvēle.

Viss iesākās ar aizaugušiem brikšņiem. Zāģēju un cirtu zarus, lai iekurinātu krāsniņu. Par neko vairāk kā iekurināmo materiālu es tai laikā nedomāju. Viss gāja no rokas līdz kamēr pie viena no resnākiem zariem man nācās īpaši pamocīties. Un tad vienā brīdī es sajutu, ka man ir jāpārtrauc šī vardarbīgā pieeja, atļaujot kokam turpināt dzīvot. Kopš tās dienas uz kokiem sāku skatīties kā uz dzīvām būtnēm. Par šo tēmu visai izsmeļoši sabiedrību izglīto vācu mežzinis Pēteris Vollēbens (Peter Wohlleben).

Sāku apsvērt, kā varētu racionālāk izmantot nogrieztos zarus. Pārgriežot uz pusēm vienu no tiem, uzreiz sapratu, ka tas ir ideāli piemērots pildspalvas kodoliņam. Tā tapa pirmās pildspalvas, kuras es veidoju ar šo nazīti.