Ko jūs darījāt 1987. gadā?

Es esmu tāds pats cilvēks kā ikviens no jums. Un tanī pat laikā krietni atšķirīgāks no vidusmēra, masas. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka jūtos vientuļš un nesaprasts. Ir kaut kādi neredzami spēki, kas mani savā veidā atgrūž no apkārtējiem. Cilvēki netiecas pēc saskarsmes un saziņas ar mani, jo manā aurā, ja tā var izteikties, ir kaut kas atgrūdošs.

Tanī pat laikā šai “nepieejamībai” ir arī sava pozitīvā puse. Tā pasargā mani no nevēlamiem kontaktiem. Dievs sazin kur tie būtu mani aizveduši, ja es būtu gājis šos pasaulīgos ceļus. Visticamāk kāds kārtējais dzeltenās preses aprunāšanas vērtais objekts.

Jau no 12 gadu vecuma dzīve man sagādāja tādus kā triecienus, smagus pārdzīvojumus, kas mani padarīja vecāku par pārējiem vienaudžiem. Vienkārši kļuvu daudz nopietnāks un caur to arī neinteresantāks apkārtējiem. Nevienam skolotājam vai klases biedram tolaik neinteresēja, kas īsti notiek manā dvēselē. Pat miesīgā māte to nespēja saprast…

12 gadu vecumā (1987.gada oktobrī) mani aizturēja čekas pārstāvis par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo tie bija buržuāzistiskās Latvijas karoga krāsās. Šo piedzīvojumu esmu jau aprakstījis un pat iemūžinājis, piedaloties konkursā, tamdēļ lieku reizi to vairs neiztirzāšu.

Ar šo piemēru gribēju vien uzsvērt, ka katram cilvēkam dzīvē ir kaut kādi liktenīgi pavērsiena punkti, kuri atstāj lielu ietekmi uz viņa personību un tālāko dzīves gaitu. Mums visiem ir tādi notikumi. Augšminētā gadījuma dēļ man ir diametrāli pretējs skatījums uz pozitīvajiem Atmodas laika varoņiem, kuri tagad tik kvēli runā par “okupāciju”. To pašu attiecinu uz patreizējiem sabiedriski aktīvajiem cilvēkiem, kuri ietilpst 50+ vecuma kategorijā. Vienkārši atbildiet uz jautājumu: “Ko jūs darījāt 1987.gadā?”

Mani uz šo pārdrošo gājienu pamudināja grupas Helsinki 86 uzdrīkstēšanās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā.

Par 1944. gada 13. oktobri

1944. gada 13. oktobrī PSRS Sarkanā armija ienāca Rīgā. Vienai sabiedrības daļai tas nozīmēja kara beigas un pilnīgi jaunas dzīves sākumu. Citai sabiedrības daļai tas nozīmēja atvadīšanos no Latvijas un došanos nezināmā virzienā uz rietumiem. Lai gan ir pagājuši jau 80 gadi kopš šī šausmīgā kara beigām, klausoties politiķus un blogerus nākas secināt, ka cilvēki tā arī neko nav sapratuši. Varbūt es kļūdos, tomēr atļaušos teikt: karā nav uzvarētāju. Karā ir tikai un vienīgi upuri - lielāki un mazāki.

Par brīvību 21.gadsimtā

Domājot par brīvību 21.gadsimtā es esmu nācis pie vienkārša slēdziena: līdz ar procesu digitalizāciju mēs esam iegājuši t.s. digitālajā feodālismā. Jā, no vienas puses jūs variet rakstīt un teikt ko gribat, taču līdzko tas būs pretrunā ar valdošās ideoloģijas politiku jūsu brīvība tiks ierobežota līdz pat ievietošanai cietumā. Un vienīgā īstā vieta, kur jūs varēsiet būt brīvs būs baltā papīra lapa un offline saruna ar klātesošajiem cilvēkiem.

Digitālais mākonis ir laba un ērta lieta, bet drošības nolūkos viena papīra kopija nenāks par sliktu. Ja ar savu papīra lapu jūs varat brīvi rīkoties, tad par digitālo mākoni jums nav nekāda teikšana, ja vien neesat šīs sistēmas īpašnieks.

https://www.delfi.lv/campus/56036808/tehnologijas/120077082/mus-pardod-bet-mes-laikojam-ka-kluvam-par-digitalajiem-vasaliem-jauna-feodalisma-laikmeta

Gida piezīmes (2)

Sarunājoties ar vietējo publiku, ja viņi ir vecumā no 15 - 35 gadiem es uzdodu trīs standarta jautājumus.

1. Kas notika Latvijas teritorijā 1905.gadā? (jautājums orientēts skolēniem).

2.Vai viņi atpazīst LPSR karogu?

3.Kad Latvija atguva neatkarību no PSRS?

Attiecībā uz pirmo jautājumu es sagaidu atslēgas vārdu "revolūcija". Uz otro jautājumu atslēgas vārdi ir "padomju Latvijas". Un ar trešo jautājumu jau ir maķenīt sarežģītāk - tur derēs vairākas atbildes - 1990.gada 4.maijs un 1991.gada 21.augusts.

Lai cik ačgārnas arī nebūtu apmeklētāju atbildes, es nepārmetu par zināšanu trūkumu viena iemesla dēļ. Ir tāds teiciens: "Jo mazāk zināsi, jo ciešāks būs miegs." Arī starp gidiem jūs atradīsiet daudzus, kuri nedraudzējas ar skaitļiem vai cilvēku vārdiem. Mums nav viss jāzina.

TAČU, ja runa ir par deputātiem vai deputātu kandidātiem un citām augstām amatpersonām, kuras pieņem politiskas dabas lēmumus, tad no viņiem un viņām gan vajag prasīt padziļinātu izpratni par mūsu valsts vēsturi. Citādāk sanāk, ka no topošajiem pilsoņiem naturalizācijas eksāmenā mēs prasām vairāk nekā paši no sevis.

Gida piezīmes (1)

Strādājot par gidu Karostas cietumā es iegūstu diezgan objektīvu skatījumu par cilvēku uzskatiem saistībā ar PSRS periodu. Protams, mans vērtējums būs subjektīvs, kā ikvienam no mums. Tomēr daudz objektīvāks par anonīmu respondentu aptauju, jo ar patiesi ieinteresētajiem cilvēkiem visai bieži izveidojas arī saruna.

Pirmais, ko gribētu uzsvērt - ieraugot priekšmetus no PSRS laikiem cilvēkos uzaust atmiņas no savas dzīves - tā ir jaunība, bērnība. Tās ir asociācijas ar vecākiem, vecvecākiem. Tātad runa ir par cilvēku dzīvi. Un tur nav vieta vārdam OKUPĀCIJA. 

Tieši to pašu es varu teikt par savām atmiņām (skatīt arī autobiogrāfisko darbu: http://www.livoniabooks.com/autora-darbi/dzintara-latvietis-87/

Otrais, kas jāatzīst, vienai nelielai daļai ir visai negatīvs skatījums uz visu padomisko. Dažkārt tiešām apbrīnoju šos cilvēkus, kāpēc viņi uz šejieni nāk un tērē naudu, ja a priori ir negatīva attieksme.

Un tad ir tāda trešā grupa kā vienaldzīgie, ar kuriem gidam strādāt ir visnepatīkamāk. Šādās reizēs nākas piekrist Jēzus teiktajam par kristiešiem - esiet vai nu karsti, vai auksti, tikai ne remdeni.

Digitālā diēta (I)

No vienas puses tehnoloģijas padara mūsu dzīvi daudz ērtāku, bet tanī pat laikā arī atkarigāku no dzelžiem un aplikācijām. Cilvēki ir iemanījušies nopelnīt naudu uz šo problēmu. Piemēram, tiek organizētas t.s. digital detox nomentnes, kurās dalībnieki apzināti dzīvo bez viedierīcēm. Viss jau būtu labi, tomēr šiem cilvēkiem atgriežoties ierastajā dzīves ritmā parasti atgriežas arī vecie ieradumi. Tāpēc atcerēsimies seno patiesību - "netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti".

Vislasītākās grāmatas

Manā grāmatplauktā ir tikai trīs grāmatas no kurām es regulāri smeļos iedvesmu un izziņu.

Nr. 1 Bībele. Grāmatu grāmata, kurai nav nepieciešami komentāri.

Nr. 2 Dialogs ar Klaudiju. Vairāk informāciju skatīt sadaļā "Autora darbi" - "Klaudijs".

Nr. 3 Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi. (Nīls Donalds Volšs). 

Pateicoties šai grāmatai es saņēmu iedvesmu un iedrošinājumu pārstāt baidīties un atgriezos Latvijā. Volša ietekme ir jūtama arī manā grāmatā "Sirdsbalss ceļš", kas ir sarakstīta iekšējā dialoga formātā. 

"Iedomājieties, ka jums būtu iespēja uzdot Dievam pašus sarežģītākos jautājumus par mīlestību un ticību, dzīvi uz Zemes un pēc nāves, labo un ļauno, panākumiem un naudu!
Bet vai spējat iztēloties, ka Dievs sniedz jums skaidras un saprotamas atbildes?
Jūs droši vien uzskatāt (vai arī jums ir iemācīts), ka tas nav iespējams. Nīls Donalds Volšs saņēma šīs atbildes. Arī jūs tās uzzināsiet, ja atvērsiet grāmatu un sāksit savu sarunu ar Dievu…
Tikai esiet gatavs uzklausīt šokējošas, tomēr pārsteidzoši loģiskas patiesības, kas izmainīs jūs personību, dzīvi un uzskatus. Šī grāmata ir lielisks iedvesmas avots visiem, kas meklē patiesību!
Amerikānis Nīls Donalds Volšs saņēma Dieva vēstījumus, kad viņu skāra krīze – viņš bija zaudējis darbu un pamazām slīga dziļā depresijā. Sarunas ar Dievu palīdzēja viņam atgūt dvēseles mieru un harmoniju."

https://www.zvaigzne.lv/52110-sarunas-ar-dievu-neparasti-dialogi.html

Dr. Kārlis Skalders (II)

Kāpēc būtu atkal jārunā par Skalderu? Tam ir vairāki iemesli. Cienītā kunga dzīvesstāstā centrālo lomu spēlēja izsūtīšana uz Sibīriju. Tas notika cilvēka labākajos aktīvās dzīves gados - akurāti 40 gadu vecumā. Protams, tā bija traumatiska pieredze. BET, neskatoties uz visām šausmām, kurām nācās iziet, dzīvojot Sibīrijā, Skaldera kungs spēja saglabāt dzīvessparu un nodzīvoja garu mūžu.

Kad mēs runājam par nevainīgo cilvēku deportēšanu uz Sibīriju, tad parasti mēs runājam par noziedzīgo padomju režīmu. Apmēram tā. Skaldera gadījumā, tā bija sievas atriebība, kuras rezultātā viņš iekļuva izsūtāmo sarakstā. 

Diemžēl morālās ciešanas 90-tajos gados sagādāja arī studentu korporācija Talavija, kura uz mūžu izslēdza sirmo kungu no savām rindām. Visas detaļas man nav zināmas. Kā mācēja teikt viens zinošs tālavs, tad vecajiem biedriem no Rietumiem likās aizdomīgi, ka, Skalders varēja 60-tajos gados aizlidot pie radiem uz Austrāliju un nodarboties pat ar zobārstniecības privātpraksi. Īsāk sakot, viņu turēja aizdomās par sadarbību ar čeku.

Skaldera dzīvesstāsts lieku reizi mums atgādina, ka latviešu lielākais ienaidnieks ir paši latvieši.

Dr. Kārlis Skalders (I)

Grāmatu pasaulē mani ieveda Dr. Kārlis Skalders - īpašs cilvēks, kurš nodzīvoja 100 gadus. Pateicoties kuram tika atjaunota Rīgas Latviešu biedrība un Rīgas Rotari klubs. 1990.gada rudenī uzsākām sadarbību pie Skaldera kunga autobiogrāfijas rediģēšanas, kas tika pabeigta 1992.gada janvārī - un svinīgi atzīmēta daktera dzīvoklī Stabu ielā 90. Tā bija lieliska dāvana sirmajam kungam 91.gadu dzimšanas dienā. Uz to laiku Skalders jau bija zaudējis redzi. Viņš atradās pilnībā savas kundzes Ausmas aprūpē. Skaudrais dzīves stāsts ir tā vērts, lai par viņu runātu atkal no jauna.

https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/395.html

Literārā ilgtspēja - delete, delete, delete!

Ar ilgtspēju mēs saprotam, ka dabas resursi nav bezgalīgi un ar tiem ir jārīkojas saudzīgi. Bez daudzām precēm var mierīgi iztikt. Patiesībā jau cilvēkam nevajag daudz. Bet, vai šo pašu pieeju mēs esam gatavi attiecināt uz rakstniecību? Autori taču vēlas saņemt arvien lielākus honorārus. Tāpēc ir vajadzīgs izsmalcināts mārketings, lai pārdotu vairāk biļetes uz literārajiem pasākumiem un tā tālāk un joprojām.

Latviešu valodas grāmatu tirgū šī dilemma risinās dabiskā ceļā - tirgus ir mazs, tāpēc par lielām tirāžām un honorāriem var nesapņot. Globālais risinājums ir print-on-demand pieeja, kur iespiež grāmatas pēc reālās nepieciešamības.

Neskatoties uz to, cilvēki joprojām raksta, raksta un raksta. Arī mājaslapas un blogi tomēr patērē enerģiju un piegružo kopējo informatīvo telpu. Tāpēc arī tur ik pa laikam ir jāorganizē digitālā talka, dzēšot ārā visu lieko tekstu.