Ko jūs darījāt 1987. gadā?
Es esmu tāds pats cilvēks kā ikviens no jums. Un tanī pat laikā krietni atšķirīgāks no vidusmēra, masas. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka jūtos vientuļš un nesaprasts. Ir kaut kādi neredzami spēki, kas mani savā veidā atgrūž no apkārtējiem. Cilvēki netiecas pēc saskarsmes un saziņas ar mani, jo manā aurā, ja tā var izteikties, ir kaut kas atgrūdošs.
Tanī pat laikā šai “nepieejamībai” ir arī sava pozitīvā puse. Tā pasargā mani no nevēlamiem kontaktiem. Dievs sazin kur tie būtu mani aizveduši, ja es būtu gājis šos pasaulīgos ceļus. Visticamāk kāds kārtējais dzeltenās preses aprunāšanas vērtais objekts.
Jau no 12 gadu vecuma dzīve man sagādāja tādus kā triecienus, smagus pārdzīvojumus, kas mani padarīja vecāku par pārējiem vienaudžiem. Vienkārši kļuvu daudz nopietnāks un caur to arī neinteresantāks apkārtējiem. Nevienam skolotājam vai klases biedram tolaik neinteresēja, kas īsti notiek manā dvēselē. Pat miesīgā māte to nespēja saprast…
12 gadu vecumā (1987.gada oktobrī) mani aizturēja čekas pārstāvis par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, jo tie bija buržuāzistiskās Latvijas karoga krāsās. Šo piedzīvojumu esmu jau aprakstījis un pat iemūžinājis, piedaloties konkursā, tamdēļ lieku reizi to vairs neiztirzāšu.
Ar šo piemēru gribēju vien uzsvērt, ka katram cilvēkam dzīvē ir kaut kādi liktenīgi pavērsiena punkti, kuri atstāj lielu ietekmi uz viņa personību un tālāko dzīves gaitu. Mums visiem ir tādi notikumi. Augšminētā gadījuma dēļ man ir diametrāli pretējs skatījums uz pozitīvajiem Atmodas laika varoņiem, kuri tagad tik kvēli runā par “okupāciju”. To pašu attiecinu uz patreizējiem sabiedriski aktīvajiem cilvēkiem, kuri ietilpst 50+ vecuma kategorijā. Vienkārši atbildiet uz jautājumu: “Ko jūs darījāt 1987.gadā?”
Mani uz šo pārdrošo gājienu pamudināja grupas Helsinki 86 uzdrīkstēšanās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā.