Par 1944. gada 13. oktobri
Bruno Rancis I - apsargāja Brīvības pieminekli no pirmās līdz pēdējai dienai
1944. gada 13. oktobrī PSRS Sarkanā armija ienāca Rīgā. Vienai sabiedrības daļai tas nozīmēja kara beigas un pilnīgi jaunas dzīves sākumu. Citai sabiedrības daļai tas nozīmēja atvadīšanos no Latvijas un došanos nezināmā virzienā uz rietumiem. Mans vectēvs nepaklausīja nacistiskās Vācijas pavēli atkāpties uz Vāciju, kas iesākās jau septembra mēnesī. Viņš atstāja savu sievu ar diviem maziem bērniem, cerot, ka pēc kara viņi atkal satiksies kaut kur Vācijā. Manam tēvam togad bija septiņi gadi. Iecere tā arī nepiepildijās... Brīnumainā kārtā vectēvs nokļuva Bavārijas pilsētā Augsburgā, kur vairākus gadus bija dīpīšu nometnē. Tur iepazinās ar latviešu sievieti vārdā Martu, ar kuru kopā viņi aizceļoja uz ASV, 1950. gada 4. jūlijā izkāpjot Ņujorkas ostā. Pēc četriem gadiem viņiem Kolorado Springsā piedzima vienīgais dēls vārdā Artūrs Bruno. Līdzīgi kā daudzi latvieši mans vectēvs saglabāja mīlestību pret Latviju - aktīvi līdzdarbojās vietējā latviešu kopienā un draudzē, mājās ar dēlu sarunājās tikai latviešu valodā.
Kad mūsu valsts atguva neatkarību, tad man pavērās iespēja aizbraukt pie vectēva. Iesākumā biju tikai divus mēnešus, bet pēc tam jau desmit mēnešus. Amerikā esot, es piedāvāju vectēvam atgriezties Latvijā, uzņemoties aprūpi. Diemžēl vectēvs no šī laipnā piedāvājuma atteicās, jo neloloja cerības par "brīvo" Latviju. Loģiski, jo arī vecums vairs nebija tas, kurā var veikt lielas dzīves pārmaiņas. Kā nekā astoņdesmit gadi.
Manai vecmātei dzīve ievirzījās līdzīgi. Pēc kara viņa iepazinās ar Robertu Nagobadu, kurš kļuva par mana tēva audžutēvu. Cik atceros no savām sarunām ar vecvecākiem, tad mēs nerunājām par okupāciju un karu. Sarunās vairāk dominēja atmiņas par attiecībām.
Ir pagājuši jau 80 gadi kopš šī šausmīgā kara beigām. Diemžēl klausoties gan latviešu, gan Latvijas krievu politiķus un blogerus nākas secināt, ka cilvēki tā arī neko nav sapratuši, kas ir karš. Varbūt es kļūdos, tomēr atļaušos teikt: karā nav uzvarētāju. Karā ir tikai un vienīgi upuri - lielāki un mazāki.
Un tagad pats svarīgākais jautājums - ko darīt mums, mazbērniem un mazmazbērniem? Mūsu valsts atkal gatavo sabiedrību karam ar Krieviju. Izvēle ir mūsu pašu rokās. Es esmu PAR Latviju, kas vienlaicīgi nenozīmē, ka esmu pret Krieviju. Mums ir jārunā ar austrumu kaimiņu, ja gribam saviem bērniem un mazbērniem atstāt mantojumā Latvijas Republiku. Lai runātu nav nepieciešams NATO vai ES. Ārlietu ministram un prezidentam ir vienkārši jāpilda savas funkcijas.