Neērts jautājums latviešu patriotiem
Runa ir par namīpašumu Rīgā, Kr.Barona ielā 3, kur jau daudzus gadus atrodas Kr.Barona muzejs. Pirms pāris nedēļām pie ieejas durvīm parādījas fotogrāfijā redzamā lapiņa, kura simboliskā kārtā parāda atbildīgo amatpersonu attieksmi pret savas valsts vēsturi. Vienā vārdā - nožēlojami.
Tā telpa, kurā tika panākta vienošanās daudzus gadus atradās Latvijas Nacionālās Bibliotēkas rīcībā. Un pēc tam, kā jau daudz kas šajā valstī, vienkārši tika pārdota... Arī no šīs īslaicīgās informatīvās lapiņas vairs ne ziņas, ne miņas.
Vāciešu kontinuitāte
— Vai tomēr nevar notikt tā, ka vācbaltu pēctecība Rīgā kaut daļēji tiek atjaunota?
— Es baidos ļauties kaut kādām ilūzijām. Tagad jau divas vai pat trīs paaudzes ir augušas citā vidē. Identitāte ir zaudēta. Skumji, bet citādi to nevar raksturot. Kad runā par šo tematu, es lietoju vārdus kultūras genocīds. Starptautiskajā konvencijā, kas aizliedz genocīdu, tiek runāts par fizisko genocīdu. Šeit ir noticis kultūras genocīds — šī īpatnējā Latvijas grupa ir zaudēta. Rīgā varbūt vai vienīgi Pēteris Krupņikovs runā tā, kā te sazinājās vācieši pirms Otrā pasaules kara. Šejienes vācisko ilgāk saglabāja tie, kas aizbrauca uz Kanādu, bet viņus pārmāc angļu valoda. Un viņi visi vairs nerunā nevainojami vāciski. Tāpat tas notiek ar trimdas latviešiem, kas ir mācījušies sestdienas skolās, tomēr viņu latviešu valoda jau atšķiras no tās, ko runā Latvijā.
Mans komentārs: Nevar nepiekrist Lēberam. Lai gan pēc neatkarības atjaunošanas Rīgā atkal ir dzirdama vācu valoda, tai tomēr ir īslaicīgs tūrisma raksturs. Protams, ir vācieši, kuri šeit ir ieprecējušies un integrējušies, bet uz kopējā fona viņi ir nemanāmi.
— Jā. Vai tomēr nevar atjaunot, jau uz citiem pamatiem, kādreizējo vāciešu klātbūtni Rīgā un uzturēt saknes, kas barojušas paaudzes? Kā jūs izjūtat — vai mūsdienās te visapkārt ir tā pati pilsēta, kurā reiz dzīvojāt?
— Ja tagad Rīgā ienāk kāds vācisks akcents, tad to veido tie, kurus mēs agrāk saucām par valstsvāciešiem. Tas nav mūsējais, nav vācbaltiskais. To ienes uzņēmēji, žurnālisti, diplomāti vai citi — viņiem ir citāda pieeja. Viņi dažkārt tā īsti neizprot Rīgas būtību un vēsturi. Tātad nevar runāt par kaut kādu vācbaltiešu restaurāciju Rīgā, vēl mazāk — par vācbaltiešu garu pilsētā.
Mans komentārs: Godīgi sakot, arī latvieši neizprot Rīgu. Jo īpaši tas ir redzams pēdējo gadu laikā, kad cenšamies atbrīvot pilsētu no padomju laika pieminekļiem. Līdzīgi kā Ulmanis, kurš centās attīrīt Vecrīgu no vāciskā mantojuma.Mana liecība
2011.gada 1.maijā Vācija beidzot bija atvērusi darba tirgu jaunajām Austrumeiropas valstīm. Es līdzīgi kā daudzi no tautiešiem cietu no 2008-2009.gada finanšu krīzes. 3.augustā es iesēdos Ecolines autobusā, lai dotos uz Vāciju. Nauda pietika tikai līdz Klaipēdai.
Vienīgās luterāņu baznīcas mācītājs Klaipēdā mani kulturāli pasūtīja tālāk. Es ierados pie viņa negaidīti birojā dienas vidū. Izstāstīju savu stāstu. Viņš atklāti atzina, ka ir bijusi negatīva pieredze ar palīdzības sniegšanu. Piemēram, cilvēki palīdzību vienkārši nodzer...
Savukārt Klaipēdas sinagogā viss bija citādāk. Tur es saņēmu pirmo palīdzību. BET tam visam bija sava priekšvēsture. Pirmkārt, vēl Liepājā esot es teju deviņus mēnešus apmeklēju Liepājas ebreju draudzi, kur man atļāva nākt klausīties Toras studijas. No ielas tur nevienu nelaiž iekšā. Durvis uz Liepājas ebreju draudzi man pavērās pateicoties vecmāmiņas fotogrāfijai. Skatīt zemāk.
Manas vecmāmiņas tēvs Moisejs Strelkovs bija dzimis Ņižnij Novgorodā, bet cara laikā dienēja Rīgā, kur iepazinās ar latvieti Olgu Jansoni.
No sava pēdējā nekustamo īpašumu darījuma, par kuru cīnījos teju 4.5 gadus, gandrīz pusi naudas es ieguldīju intensīvos ivrita kursos Liepājā (3x nedēļā). Savā naivumā es cerēju, ka ivrits man palīdzēs nodibināt kontaktu ar naudīgajiem ebrejiem:) Kā zināms - cilvēks domā, bet Dievs dara!
Pietuvojoties Klaipēdas sinagogai, man galvā bija uzlikta ebreju cepure (kipa), kuru kā atvadu svētību saņēmu no Liepājas ebreju draudzes. Bez tam vēl manā galvā bija vairākas ivrita frāzes, kuras paspēju iekalt. Liels bija ārpus sinagogas stāvošā vīriņa izbrīns, kad uzsāku ar viņu sarunu ivritā. "Šalom! Ma šim ha? Šmi Bruno"
Sarunu turpinājām krievu valodā. Izstāstīju savu stāstu, kuru man nācās vēlreiz izklāstīt draudzes priekšniekam un pēc tam jau rabīnam. Tolaik es ienīdu Latvijas valsti ar visām savām šūnām. Biju gatavs konvertēties jūdaismā, ko apliecināju arī rabīnam. Karoče, saņēmu atļauju palikt pie viena lietuvieša, kurš bija konvertējies jūdaismā un bija vēl ortodoksālāks par pašu rabīnu.
Mans ceļš tālāk aizveda uz Varšavu. Faktiski bez naudas. Bija līdzās cara laika papīra nauda un kaut kādas vācu papīra reihsmarkas. Dīvainā kārtā nebiju tās pazaudējis - bērnībā laukos atradu šo papīra naudu, kura izšķirīgā dzīves brīdī izrādījās ļoti noderīga.
Es gāju iekšā vairākās poļu baznīcās. Visur atbildes skanēja tikai poļu valodā. Neatlika nekas cits kā doties uz sinagogu. Administrācijas darbiniece man ieteica aiziet labāk uz vienu liberālu sinagogu. Izrādijās, ka tās rabīns runāja krievu valodā. Trapezas laikā kārtējo reizi izstāstīju savu stāstu. Ievēroju, ka rabīna acīs bija vienaldzība. Taču to nevarēja teikt par viņa sievu. Viņa ļoti nopietni ieklausījās katrā manā vārdā. Sazinājās ar vienu savu paziņu, caur kuru varēju palikt pie citas paziņas pa nakti, lai jau nākamajā dienā varētu doties uz bezpajumtnieku centru CARITAS. Tur oficiāli drīkstēju palikt līdz diviem mēnešiem. Izturēju knapi divas nedēļas.
Patiesībā Varšavā bija vistraumatiskākā pieredze ceļā uz Vāciju. Kamēr tiku līdz CARITAS centram man nācās arī pagulēt uz ielas, piedzīvot stacijas apsargu negatīvo attieksmi, jo tādiem bomžiem viņi neļauj gulēt stacijā. Līdzko kāds ir iesnaudies, tad viņus modina aukšā un liek atstāt stacijas ēku. Īsāk sakot, vienas angļu draudzes mācītājs man nopirka biļeti līdz Berlīnei. Ierodoties Vācijā es zināju tikai dažas elementāras frāzes no skolas laikiem. Faktiski, tikpat daudz kā ivritā. Arī Berlīnē līdzīgi kā Varšavā es padzīvoju divas naktis uz ielas. Līdz nonācu Leipcigā, kur tad arī notika tas lielais Dieva brīnums.
Kārtējo reizi devos uz CARITAS centru. Tur mani apkalpoja cilvēks krievu valodā. Viņš ieteica doties uz bezpajumtnieku patversmi vīriešiem. Pa zaķi aizbraucu un stādos priekšā. Man patrāpījās laipna sociālā darbiniece, ar kuru sarunājāmies trīs valodās - vāciski, krieviski un angliski.
No sākuma es saņēmu atļauju palikt tikai uz vienu nakti. Pēc tam atkal uz vienu nakti, tad jau uz nedēļu un beigās līdz pat septembra nogalei. Sociālā darbiniece neticēja savām acīm, kad saņēma pozitīvu atbildi. BIJA NOTICIS NEIESPĒJAMAIS. Es saņēmu vienistabas dzīvokli ar EUR 1000 tā iekārtošanai+sociālo apdrošināšanu+bezdarbnieka pabalstu viena gada garumā+apmaksātus vācu valodas integrācijas kursus.
Saskaņā ar Vācijas likumdošanu citiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības pretendēt uz sociālo pabalstu saņemšanu tikai pēc tam, kad viņi vismaz trīs mēnešus ir strādājuši, nevis tā kā tas bija manā gadījumā. Tikai pēc septiņiem gadiem es uzzināju, kas tad tas bija par brīnumu. Vācu valodā to sauc par Amtsfehler. Latviešu valodā tas nozīmē "ierēdņa kļūda". Bet Dievs nekad nekļūdās!
Lai nonāktu līdz šai dievišķās žēlastības pieredzei, atrodoties Varšavā man vajadzēja izdarīt tikai vienu lietu - piedot saviem pāridarītājiem Latvijā. Un tikai tad, kad es no sirds to biju izdarījis atvērās durvis uz Vāciju.
Par brīvību 21.gadsimtā
Domājot par brīvību 21.gadsimtā es esmu nācis pie vienkārša slēdziena: līdz ar procesu digitalizāciju mēs esam iegājuši t.s. digitālajā feodālismā. Jā, no vienas puses jūs variet rakstīt un teikt ko gribat, taču līdzko tas būs pretrunā ar valdošās ideoloģijas politiku jūsu brīvība tiks ierobežota līdz pat ievietošanai cietumā. Un vienīgā īstā vieta, kur jūs varēsiet būt brīvs būs baltā papīra lapa un offline saruna ar klātesošajiem cilvēkiem.
Digitālais mākonis ir laba un ērta lieta, bet drošības nolūkos viena papīra kopija nenāks par sliktu. Ja ar savu papīra lapu jūs varat brīvi rīkoties, tad par digitālo mākoni jums nav nekāda teikšana, ja vien neesat šīs sistēmas īpašnieks.
https://www.delfi.lv/campus/56036808/tehnologijas/120077082/mus-pardod-bet-mes-laikojam-ka-kluvam-par-digitalajiem-vasaliem-jauna-feodalisma-laikmeta
Gida piezīmes (2)
1. Kas notika Latvijas teritorijā 1905.gadā? (jautājums orientēts skolēniem).
2.Vai viņi atpazīst LPSR karogu?
3.Kad Latvija atguva neatkarību no PSRS?
Attiecībā uz pirmo jautājumu es sagaidu atslēgas vārdu "revolūcija". Uz otro jautājumu atslēgas vārdi ir "padomju Latvijas". Un ar trešo jautājumu jau ir maķenīt sarežģītāk - tur derēs vairākas atbildes - 1990.gada 4.maijs un 1991.gada 21.augusts. Lai cik ačgārnas arī nebūtu apmeklētāju atbildes, es nepārmetu par zināšanu trūkumu viena iemesla dēļ. Ir tāds teiciens: "Jo mazāk zināsi, jo ciešāks būs miegs." Arī starp gidiem jūs atradīsiet daudzus, kuri nedraudzējas ar skaitļiem vai cilvēku vārdiem. Mums nav viss jāzina. TAČU, ja runa ir par deputātiem vai deputātu kandidātiem un citām augstām amatpersonām, kuras pieņem politiskas dabas lēmumus, tad no viņiem un viņām gan vajag prasīt padziļinātu izpratni par mūsu valsts vēsturi. Citādāk sanāk, ka no topošajiem pilsoņiem naturalizācijas eksāmenā mēs prasām vairāk nekā no tautas priekšstāvjiem.
Gida piezīmes (1)
Pirmais, ko gribētu uzsvērt - ieraugot priekšmetus no PSRS laikiem cilvēkos uzaust atmiņas no savas dzīves - tā ir jaunība, bērnība. Tās ir asociācijas ar vecākiem, vecvecākiem. Tātad runa ir par cilvēku dzīvi. Un tur nav vieta vārdam OKUPĀCIJA. Tieši to pašu es varu teikt par savām atmiņām. Otrais, kas jāatzīst, vienai nelielai daļai ir visai negatīvs skatījums uz visu padomisko. Dažkārt tiešām apbrīnoju šos cilvēkus, kāpēc viņi uz šejieni nāk un tērē naudu, ja a priori ir negatīva attieksme. Un tad ir tāda trešā grupa kā vienaldzīgie, ar kuriem gidam strādāt ir visnepatīkamāk. Šādās reizēs nākas piekrist Jēzus teiktajam par kristiešiem - esiet vai nu karsti, vai auksti, tikai ne remdeni.
Digitālā diēta (I)
No vienas puses tehnoloģijas padara mūsu dzīvi daudz ērtāku, bet tanī pat laikā arī atkarigāku no dzelžiem un aplikācijām. Cilvēki ir iemanījušies nopelnīt naudu uz šo problēmu. Piemēram, tiek organizētas t.s. digital detox nomentnes, kurās dalībnieki apzināti dzīvo bez viedierīcēm. Viss jau būtu labi, tomēr šiem cilvēkiem atgriežoties ierastajā dzīves ritmā parasti atgriežas arī vecie ieradumi. Tāpēc atcerēsimies seno patiesību - "netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti".
Literārā ilgtspēja - delete, delete, delete!
Latviešu valodas grāmatu tirgū šī dilemma risinās dabiskā ceļā - tirgus ir mazs, tāpēc par lielām tirāžām un honorāriem var nesapņot. Globālais risinājums ir print-on-demand pieeja, kur iespiež grāmatas pēc reālās nepieciešamības.
Neskatoties uz to, cilvēki joprojām raksta, raksta un raksta. Arī mājaslapas un blogi tomēr patērē enerģiju un piegružo kopējo informatīvo telpu. Tāpēc arī tur ik pa laikam ir jāorganizē digitālā talka, dzēšot ārā visu lieko tekstu. Vismaz es to praktizēju - arī šajā mājaslapā.