Par 1944. gada 13. oktobri

Bruno Rancis I - apsargāja Brīvības pieminekli no pirmās līdz pēdējai dienai

1944. gada 13. oktobrī PSRS Sarkanā armija ienāca Rīgā. Vienai sabiedrības daļai tas nozīmēja kara beigas un pilnīgi jaunas dzīves sākumu. Citai sabiedrības daļai tas nozīmēja atvadīšanos no Latvijas un došanos nezināmā virzienā uz rietumiem. Mans vectēvs nepaklausīja nacistiskās Vācijas pavēli atkāpties uz Vāciju, kas iesākās jau septembra mēnesī. Viņš atstāja savu sievu ar diviem maziem bērniem, cerot, ka pēc kara viņi atkal satiksies kaut kur Vācijā. Manam tēvam togad bija septiņi gadi. Iecere tā arī nepiepildijās... Brīnumainā kārtā vectēvs nokļuva Bavārijas pilsētā Augsburgā, kur vairākus gadus bija dīpīšu nometnē. Tur iepazinās ar latviešu sievieti vārdā Martu, ar kuru kopā viņi aizceļoja uz ASV, 1950. gada 4. jūlijā izkāpjot Ņujorkas ostā. Pēc četriem gadiem viņiem Kolorado Springsā piedzima vienīgais dēls vārdā Artūrs Bruno. Līdzīgi kā daudzi latvieši mans vectēvs saglabāja mīlestību pret Latviju - aktīvi līdzdarbojās vietējā latviešu kopienā un draudzē, mājās ar dēlu sarunājās tikai latviešu valodā.

Kad mūsu valsts atguva neatkarību, tad man pavērās iespēja aizbraukt pie vectēva. Iesākumā biju tikai divus mēnešus, bet pēc tam jau desmit mēnešus. Amerikā esot, es piedāvāju vectēvam atgriezties Latvijā, uzņemoties aprūpi. Diemžēl vectēvs no šī laipnā piedāvājuma atteicās, jo neloloja cerības par "brīvo" Latviju. Loģiski, jo arī vecums vairs nebija tas, kurā var veikt lielas dzīves pārmaiņas. Kā nekā astoņdesmit gadi.

Manai vecmātei dzīve ievirzījās līdzīgi. Pēc kara viņa iepazinās ar Robertu Nagobadu, kurš kļuva par mana tēva audžutēvu. Cik atceros no savām sarunām ar vecvecākiem, tad mēs nerunājām par okupāciju un karu. Sarunās vairāk dominēja atmiņas par attiecībām.

Ir pagājuši jau 80 gadi kopš šī šausmīgā kara beigām. Diemžēl klausoties gan latviešu, gan Latvijas krievu politiķus un blogerus nākas secināt, ka cilvēki tā arī neko nav sapratuši, kas ir karš. Varbūt es kļūdos, tomēr atļaušos teikt: karā nav uzvarētāju. Karā ir tikai un vienīgi upuri - lielāki un mazāki.

Un tagad pats svarīgākais jautājums - ko darīt mums, mazbērniem un mazmazbērniem? Mūsu valsts atkal gatavo sabiedrību karam ar Krieviju. Izvēle ir mūsu pašu rokās. Es esmu PAR Latviju, kas vienlaicīgi nenozīmē, ka esmu pret Krieviju. Mums ir jārunā ar austrumu kaimiņu, ja gribam saviem bērniem un mazbērniem atstāt mantojumā Latvijas Republiku. Lai runātu nav nepieciešams NATO vai ES. Ārlietu ministram un prezidentam ir vienkārši jāpilda savas funkcijas.

Par brīvību 21.gadsimtā

Kad es pusaudža vecumā Atmodas laikā gāju kopā ar pieaugušajiem uz demonstrācijām pie Brīvības pieminekļa, Daugavmalā un vēl sazin kur, tad mums visiem bija viena vienota vēlēšanās - BRĪVĪBA no PSRS. Dievs uzklausīja mūsu lūgšanu un tā brīvība tika iedota kā viena liela dāvana. Tā bija fantastiska sajūta, ka paveras milzumdaudz iespējas. Tas bija lielo iespēju laiks cilvēkiem, kuri bija gana drosmīgi, lai mestos iekšā nezināmajā. Vieniem tas izdevās, citiem ne visai. Jebkurā gadījumā mēs varējām un drīkstējām teikt atklāti visu, kas ir sakrājies uz sirds.

Bija tāda naiva cerība, ka līdz ar karogu un himnas nomainīšanu daudzas lietas sakārtosies pašas no sevis. Man šķiet, ka tajā brīvības atgūšanas skurbulī neviens tā pa īstam neaptvēra, cik milzīgs darbs mūsu sabiedrībai vēl stāv priekšā, lai mēs justos pa īstam brīvi. Gudrāki cilvēki teica, ka ir jānotiek paaudžu maiņai. Piekrītu.

Jautājums ir, kādu laika intervālu mēs saprotam zem jēdziena "paaudze"? Viedokļi ir dažādi. Vieni runā par 10 gadiem, citi par 18 gadiem. Lai kā mēs arī neskaitītu, bet pa šiem 35 gadiem pēc 4.maija deklarācijas pieņemšanas mūsu mazajā valstī ir piedzimuši gana daudz cilvēku, kuriem Padomju Latvija personīgi vairs neko nenozīmē.

Neapšaubāmi, ka šie cilvēki ir brīvāki savos uzskatos un rīcībā par iepriekšējām paaudzēm, ieskaitot mani. Daudzi no viņiem nejūtas piesaistīti šai valstiskajai iekārtai un pēc vidējās izglītības iegūšanas dodas studēt un dzīvot kaut kur citur. Just fine! Arī es tā esmu darījis. Bet, kas notiks, ja visi tā sāks darīt? Tad tāda valsts kā Latvija pārstās eksistēt. Labā ziņa ir tā, ka lielākā daļa cilvēku tomēr ir "ieprogrammēti" dzīvot savā dzimtenē..

Šī ceļošanas brīvība attiecas ne tikai uz mums, bet uz ļoti ļoti daudziem cilvēkiem no visdažādākajām pasaules vietām. Kā redzam, Rīgā ir ievērojami pieaudzis cilvēku skaits, kuriem ir tumša ādas krāsa. Un konfrontējoties ar šo brīvības izpausmi man nākas sevi pieķert pie domas, ka varbūt es nemaz neesmu tik atvērts pasaulei, kā man to gribētos. Piemēram, ieejot pie kāda indieša un pasūtot ēdienu nākas saskarties ar realitāti, ka šis cilvēks neko nesaprot latviešu valodā... Un tādu ir ļoti daudz. No tā varam izdarīt secinājumu, ka brīvajai cilvēku kustībai ir arī savas blaknes. Es nemaz nerunāju par brīvo kapitāla kustību. Kad notika aģitācija par dalību Eiropas Savienībā (ES), tad visai izteikti tika akcentēti lielie ieguvumi un krietni mazāk un klusāk mūsu politiķi runāja par riskiem un zaudējumiem, jo politiski tas nebija izdevīgi.

Domājot par brīvību 21.gadsimtā es esmu nācis pie vienkārša slēdziena: līdz ar procesu digitalizāciju mēs esam iegājuši t.s. digitālajā feodālismā. Jā, no vienas puses jūs variet rakstīt un teikt ko gribat, taču līdzko tas būs pretrunā ar valdošās ideoloģijas politiku jūsu brīvība tiks ierobežota līdz pat ievietošanai cietumā. Un vienīgā īstā vieta, kur jūs varēsiet būt brīvs būs baltā papīra lapa un offline saruna ar klātesošajiem cilvēkiem.

Digitālais mākonis ir laba un ērta lieta, bet drošības nolūkos viena papīra kopija nenāks par sliktu. Ja ar savu papīra lapu jūs varat brīvi rīkoties, tad par digitālo mākoni jums nav nekāda teikšana, ja vien neesat šīs sistēmas īpašnieks.

https://lv.wikipedia.org/wiki/Feodālisms

https://www.delfi.lv/campus/56036808/tehnologijas/120077082/mus-pardod-bet-mes-laikojam-ka-kluvam-par-digitalajiem-vasaliem-jauna-feodalisma-laikmeta

4.oktobris

4. oktobris manā dzīvē asociējas ar kaut ko svarīgu. Pirmkārt, tā ir manas Liepājas omammas dzimšanas diena. Un otrkārt, tas ir jaunas dzīves sākums Leipcigā - četrās baltās sienās 2011.gadā. Abos gadījumos runa ir par Vāciju un vāciešiem. Detalizētāk par to var lasīt citā mājaslapā un blogā, kurā tiek rakstīts viss, kas saistīts ar Vāciju un vāciešiem.

https://www.stammtisch.lv/blog/

Gida piezīmes (2)

Sarunājoties ar vietējo publiku, ja viņi ir vecumā no 15 - 35 gadiem es uzdodu trīs standarta jautājumus.

1. Kas notika Latvijas teritorijā 1905.gadā? (jautājums orientēts skolēniem).

2.Vai viņi atpazīst LPSR karogu?

3.Kad Latvija atguva neatkarību no PSRS?

Attiecībā uz pirmo jautājumu es sagaidu atslēgas vārdu "revolūcija". Uz otro jautājumu atslēgas vārdi ir "padomju Latvijas". Un ar trešo jautājumu jau ir maķenīt sarežģītāk - tur derēs vairākas atbildes - 1990.gada 4.maijs un 1991.gada 21.augusts.

Lai cik ačgārnas arī nebūtu apmeklētāju atbildes, es nepārmetu par zināšanu trūkumu viena iemesla dēļ. Ir tāds teiciens: "Jo mazāk zināsi, jo ciešāks būs miegs." Arī starp gidiem jūs atradīsiet daudzus, kuri nedraudzējas ar skaitļiem vai cilvēku vārdiem. Mums nav viss jāzina.

TAČU, ja runa ir par deputātiem vai deputātu kandidātiem un citām augstām amatpersonām, kuras pieņem politiskas dabas lēmumus, tad no viņiem un viņām gan vajag prasīt padziļinātu izpratni par mūsu valsts vēsturi. Citādāk sanāk, ka no topošajiem pilsoņiem naturalizācijas eksāmenā mēs prasām vairāk nekā paši no sevis.

Gida piezīmes (1)

Strādājot par gidu Karostas cietumā es iegūstu diezgan objektīvu skatījumu par cilvēku uzskatiem saistībā ar PSRS periodu. Protams, mans vērtējums būs subjektīvs, kā ikvienam no mums. Tomēr daudz objektīvāks par anonīmu respondentu aptauju, jo ar patiesi ieinteresētajiem cilvēkiem visai bieži izveidojas arī saruna.

Pirmais, ko gribētu uzsvērt - ieraugot priekšmetus no PSRS laikiem cilvēkos uzaust atmiņas no savas dzīves - tā ir jaunība, bērnība. Tās ir asociācijas ar vecākiem, vecvecākiem. Tātad runa ir par cilvēku dzīvi. Un tur nav vieta vārdam OKUPĀCIJA. 

Tieši to pašu es varu teikt par savām atmiņām (skatīt arī autobiogrāfisko darbu: http://www.livoniabooks.com/autora-darbi/dzintara-latvietis-87/

Otrais, kas jāatzīst, vienai nelielai daļai ir visai negatīvs skatījums uz visu padomisko. Dažkārt tiešām apbrīnoju šos cilvēkus, kāpēc viņi uz šejieni nāk un tērē naudu, ja a priori ir negatīva attieksme.

Un tad ir tāda trešā grupa kā vienaldzīgie, ar kuriem gidam strādāt ir visnepatīkamāk. Šādās reizēs nākas piekrist Jēzus teiktajam par kristiešiem - esiet vai nu karsti, vai auksti, tikai ne remdeni.

Digitālā diēta (II)

Mums ir trīs iespējas kā dzīvot informācijas laikmetā.

Nr. 1 - turpināt kā līdz šim, šausminoties par sliktajām ziņām.

Nr. 2 - ievērojami samazināt slikto ziņu patēriņu.

Nr. 3 - radīt savas ziņas.

Ja ar pirmajām divām iespējām viss ir skaidrs un saprotams, tad grūtāks ceļš būs ejams, izdarot trešo izvēli. Izveidot mājaslapu vairs nav māksla. Visi, kuriem nav slinkums kaut ko raksta, ieposto, komentē, laiko. TAČU jēga tam visam būs tikai pie nosacījuma, ja jūsu portālu kāds lasīs un atpazīs.

No vienas puses mēs it kā dzīvojam rietumu demokrātijā, kurā valda vārda brīvība. Taču no otras puses mēs strauji dodamies arvien lielākas cenzūras virzienā. Uzskatāms piemērs sabiedrības cenzēšanai ir Krievija, kur daudzi žurnālisti un sabiedriskie darbinieki iekļūst "ārzemju aģentu" statusā. Latvijas gadījumā cenzūra izpaužas kā noteiktu Krievijas interneta portālu bloķēšana, kurus mūsu varas pārstāvji uzskata par sabiedrībai bīstamiem. No sērijas - mēs zinām labāk, ko jums lasīt.

Secinājums vienkāršs - ja negribi problēmas ar varas iestādēm, tad nepublisko savas domas. Dari kā senos laikos - tiecies ar cilvēkiem "dzīvajā".

Digitālā diēta (I)

Līdzīgi kā daudzi no jums arī es esmu sevi pieķēris pie pārmērīgas ziņu skatīšanās (skrullēšanas). Ar prātu es sapratu, ka tas nav labi, taču pieradums parasti ņēma virsroku. Arī tajās retajās reizēs, kad man izdevās atslēgties no ziņām, tas neilga vairāk par vienu dienu. Šodien jau ir piektā diena, kad dzīvoju bez ziņu portālu skatīšanās. Izbaudu iekšējās brīvības un tīrības sajūtu.

Paskatīsimies ar nelielu retrospekciju kā modernajā pasaulē iesākās kolektīvā atkarība. Es nācu šai saulē padomju laikos (1975.gadā), kad TV nebija daudz ko skatīties. Kaut kādu papildus vēstījumu par pasauli piedāvāja vēl radio un preses izdevumi. Jebkurā gadījumā mēs dzīvojām informatīvā bada sistēmā, kura tika cenzēta no attiecīgu struktūru puses.

Tomēr cilvēka dziņu pēc informācijas nav iespējams mākslīgā veidā iegrožot. To var mēģināt, bet cilvēks vienmēr meklēs apkārtceļus. Latvijā situācija sāka mainīties 80-to gadu nogalē, kad perestroika ienāca arī ziņu pasaulē. Taču lielais uzrāviens bija sākot no 1991.gada 21.augusta, atgūstot neatkarību. Kļuvām paši par saimniekiem savam informācijas laukam. Ko mēs izdarījām? Tas tika atvērts privātajam sektoram.

Rezultātā mēs pielipām pie TV ekrāniem... Privātos kanālus varēja uzturēt tikai pie nosacījuma, ja bija ienākumi no reklāmām. Un tieši tad arī iesākās skrullēšana, kad mēs sākām pārlēkt no viena kanāla uz citu, jo negribējās skatīties apnicīgās reklāmas.

1992.gadā man bija iespēja doties uz ASV, kur vienu gadu mācījos vidusskolā. Kontrasts bija milzīgs. Tai skaitā arī attiecībā uz masu mēdijiem. Varēju skatīties ap 100 dažādus kanālus. Tumšie vakari tad pagāja pie TV ekrāniem - tā šķita pašsaprotama lieta. Arī aizejot ciemos pie cilvēkiem fonā varēja skanēt televīzijas pārraides - tā bija daļa no tā laika sadzīves kultūras. TOMĒR tad, ja cilvēki sarunājās savā starpā, tad viņi sarunājās - tieši tā, kā tas ir redzams vecajās filmās. Līdz ar pirmajiem mobilajiem telefoniem parādījās pirmie traucēkļi.

90-tajos gados pirmie mobilie telefoni bija pieejami "biezajiem" un bandītiem. Vienkāršā tauta tos sāka masveidīgāk lietot tikai 90-to gadu nogalē - ap 1997.gadu. Tolaik mēs rakstījām daudz īsziņas. Revolucionārās pārmaiņas iesākās ap 2004.gadu, kad Amerikā savu uzvaras gājienu uzsāka Facebook, bet Latvijā Draugiem.lv Mēs arvien vairāk pielipām pie datorekrāniem, līdz beidzot internets kļuva pieejams arī telefonos.

Un tagad paskatieties, no vienas puses tehnoloģijas padara mūsu dzīvi daudz ērtāku, bet tanī pat laikā arī atkarigāku no dzelžiem un aplikācijām. Varbūt beidzot ir pienācis pēdējais laiks apstāties un nopietni padomāt par digitālo diētu?

No 2025.gada rudens Latvijas skolās 1.-6.klašu skolēniem jau sāk ierobežot mobilo telefonu nekontrolētu lietošanu. Tas priecē. BET, kas notiek ar pieaugušajiem? Varbūt arī mums vajag pašiem rādīt priekšzīmi jaunajai paaudzei?

Vislasītākās grāmatas

Manā grāmatplauktā ir tikai trīs grāmatas no kurām es regulāri smeļos iedvesmu un izziņu.

Nr. 1 Bībele. Grāmatu grāmata, kurai nav nepieciešami komentāri.

Nr. 2 Dialogs ar Klaudiju. Vairāk informāciju skatīt sadaļā "Autora darbi" - "Klaudijs".

Nr. 3 Sarunas ar Dievu. Neparasti dialogi. (Nīls Donalds Volšs). 

Pateicoties šai grāmatai es saņēmu iedvesmu un iedrošinājumu pārstāt baidīties un atgriezos Latvijā. Volša ietekme ir jūtama arī manā grāmatā "Sirdsbalss ceļš", kas ir sarakstīta iekšējā dialoga formātā. 

"Iedomājieties, ka jums būtu iespēja uzdot Dievam pašus sarežģītākos jautājumus par mīlestību un ticību, dzīvi uz Zemes un pēc nāves, labo un ļauno, panākumiem un naudu!
Bet vai spējat iztēloties, ka Dievs sniedz jums skaidras un saprotamas atbildes?
Jūs droši vien uzskatāt (vai arī jums ir iemācīts), ka tas nav iespējams. Nīls Donalds Volšs saņēma šīs atbildes. Arī jūs tās uzzināsiet, ja atvērsiet grāmatu un sāksit savu sarunu ar Dievu…
Tikai esiet gatavs uzklausīt šokējošas, tomēr pārsteidzoši loģiskas patiesības, kas izmainīs jūs personību, dzīvi un uzskatus. Šī grāmata ir lielisks iedvesmas avots visiem, kas meklē patiesību!
Amerikānis Nīls Donalds Volšs saņēma Dieva vēstījumus, kad viņu skāra krīze – viņš bija zaudējis darbu un pamazām slīga dziļā depresijā. Sarunas ar Dievu palīdzēja viņam atgūt dvēseles mieru un harmoniju."

https://www.zvaigzne.lv/52110-sarunas-ar-dievu-neparasti-dialogi.html

Dr. Kārlis Skalders (II)

Kāpēc būtu atkal jārunā par Skalderu? Tam ir vairāki iemesli. Cienītā kunga dzīvesstāstā centrālo lomu spēlēja izsūtīšana uz Sibīriju. Tas notika cilvēka labākajos aktīvās dzīves gados - akurāti 40 gadu vecumā. Protams, tā bija traumatiska pieredze. BET, neskatoties uz visām šausmām, kurām nācās iziet, dzīvojot Sibīrijā, Skaldera kungs spēja saglabāt dzīvessparu un nodzīvoja garu mūžu.

Kad mēs runājam par nevainīgo cilvēku deportēšanu uz Sibīriju, tad parasti mēs runājam par noziedzīgo padomju režīmu. Apmēram tā. Skaldera gadījumā, tā bija sievas atriebība, kuras rezultātā viņš iekļuva izsūtāmo sarakstā. 

Diemžēl morālās ciešanas 90-tajos gados sagādāja arī studentu korporācija Talavija, kura uz mūžu izslēdza sirmo kungu no savām rindām. Visas detaļas man nav zināmas. Kā mācēja teikt viens zinošs tālavs, tad vecajiem biedriem no Rietumiem likās aizdomīgi, ka, Skalders varēja 60-tajos gados aizlidot pie radiem uz Austrāliju un nodarboties pat ar zobārstniecības privātpraksi. Īsāk sakot, viņu turēja aizdomās par sadarbību ar čeku.

Skaldera dzīvesstāsts lieku reizi mums atgādina, ka latviešu lielākais ienaidnieks ir paši latvieši.

Dr. Kārlis Skalders (I)

Grāmatu pasaulē mani ieveda Dr. Kārlis Skalders - īpašs cilvēks, kurš nodzīvoja 100 gadus. Pateicoties kuram tika atjaunota Rīgas Latviešu biedrība un Rīgas Rotari klubs. 1990.gada rudenī uzsākām sadarbību pie Skaldera kunga autobiogrāfijas rediģēšanas, kas tika pabeigta 1992.gada janvārī - un svinīgi atzīmēta daktera dzīvoklī Stabu ielā 90. Tā bija lieliska dāvana sirmajam kungam 91.gadu dzimšanas dienā. Uz to laiku Skalders jau bija zaudējis redzi. Viņš atradās pilnībā savas kundzes Ausmas aprūpē. Skaudrais dzīves stāsts ir tā vērts, lai par viņu runātu atkal no jauna.

https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/395.html

Literārā ilgtspēja - delete, delete, delete!

Ar ilgtspēju mēs saprotam, ka dabas resursi nav bezgalīgi un ar tiem ir jārīkojas saudzīgi. Bez daudzām precēm var mierīgi iztikt. Patiesībā jau cilvēkam nevajag daudz. Bet, vai šo pašu pieeju mēs esam gatavi attiecināt uz rakstniecību? Autori taču vēlas saņemt arvien lielākus honorārus. Tāpēc ir vajadzīgs izsmalcināts mārketings, lai pārdotu vairāk biļetes uz literārajiem pasākumiem un tā tālāk un joprojām.

Latviešu valodas grāmatu tirgū šī dilemma risinās dabiskā ceļā - tirgus ir mazs, tāpēc par lielām tirāžām un honorāriem var nesapņot. Globālais risinājums ir print-on-demand pieeja, kur iespiež grāmatas pēc reālās nepieciešamības.

Neskatoties uz to, cilvēki joprojām raksta, un raksta un raksta. Arī visi šie salīdzinoši lētie mediji (mājaslapas un blogi) tomēr patērē enerģiju un piegružo kopējo informatīvo telpu - internetu. Tāpēc arī tur ik pa laikam ir jāorganizē digitālā talka, dzēšot ārā visu lieko tekstu.