Vāciešu kontinuitāte
— Vai tomēr nevar notikt tā, ka vācbaltu pēctecība Rīgā kaut daļēji tiek atjaunota?
— Es baidos ļauties kaut kādām ilūzijām. Tagad jau divas vai pat trīs paaudzes ir augušas citā vidē. Identitāte ir zaudēta. Skumji, bet citādi to nevar raksturot. Kad runā par šo tematu, es lietoju vārdus kultūras genocīds. Starptautiskajā konvencijā, kas aizliedz genocīdu, tiek runāts par fizisko genocīdu. Šeit ir noticis kultūras genocīds — šī īpatnējā Latvijas grupa ir zaudēta. Rīgā varbūt vai vienīgi Pēteris Krupņikovs runā tā, kā te sazinājās vācieši pirms Otrā pasaules kara. Šejienes vācisko ilgāk saglabāja tie, kas aizbrauca uz Kanādu, bet viņus pārmāc angļu valoda. Un viņi visi vairs nerunā nevainojami vāciski. Tāpat tas notiek ar trimdas latviešiem, kas ir mācījušies sestdienas skolās, tomēr viņu latviešu valoda jau atšķiras no tās, ko runā Latvijā.
Mans komentārs: Nevar nepiekrist Lēberam. Lai gan pēc neatkarības atjaunošanas Rīgā atkal ir dzirdama vācu valoda, tai tomēr ir īslaicīgs tūrisma raksturs. Protams, ir vācieši, kuri šeit ir ieprecējušies un integrējušies, bet uz kopējā fona viņi ir nemanāmi.
— Jā. Vai tomēr nevar atjaunot, jau uz citiem pamatiem, kādreizējo vāciešu klātbūtni Rīgā un uzturēt saknes, kas barojušas paaudzes? Kā jūs izjūtat — vai mūsdienās te visapkārt ir tā pati pilsēta, kurā reiz dzīvojāt?
— Ja tagad Rīgā ienāk kāds vācisks akcents, tad to veido tie, kurus mēs agrāk saucām par valstsvāciešiem. Tas nav mūsējais, nav vācbaltiskais. To ienes uzņēmēji, žurnālisti, diplomāti vai citi — viņiem ir citāda pieeja. Viņi dažkārt tā īsti neizprot Rīgas būtību un vēsturi. Tātad nevar runāt par kaut kādu vācbaltiešu restaurāciju Rīgā, vēl mazāk — par vācbaltiešu garu pilsētā.
Mans komentārs: Godīgi sakot, arī latvieši neizprot Rīgu. Jo īpaši tas ir redzams pēdējo gadu laikā, kad cenšamies atbrīvot pilsētu no padomju laika pieminekļiem. Līdzīgi kā Ulmanis, kurš centās attīrīt Vecrīgu no vāciskā mantojuma.