Mana liecība
2011.gada 1.maijā Vācija beidzot bija atvērusi darba tirgu jaunajām Austrumeiropas valstīm. Es līdzīgi kā daudzi no tautiešiem cietu no 2008-2009.gada finanšu krīzes. 3.augustā es iesēdos Ecolines autobusā, lai dotos uz Vāciju. Nauda pietika tikai līdz Klaipēdai.
Vienīgās luterāņu baznīcas mācītājs Klaipēdā mani kulturāli pasūtīja tālāk. Es ierados pie viņa negaidīti birojā dienas vidū. Izstāstīju savu stāstu. Viņš atklāti atzina, ka ir bijusi negatīva pieredze ar palīdzības sniegšanu. Piemēram, cilvēki palīdzību vienkārši nodzer...
Savukārt Klaipēdas sinagogā viss bija citādāk. Tur es saņēmu pirmo palīdzību. BET tam visam bija sava priekšvēsture. Pirmkārt, vēl Liepājā esot es teju deviņus mēnešus apmeklēju Liepājas ebreju draudzi, kur man atļāva nākt klausīties Toras studijas. No ielas tur nevienu nelaiž iekšā. Durvis uz Liepājas ebreju draudzi man pavērās pateicoties vecmāmiņas fotogrāfijai. Skatīt zemāk.
Manas vecmāmiņas tēvs Moisejs Strelkovs bija dzimis Ņižnij Novgorodā, bet cara laikā dienēja Rīgā, kur iepazinās ar latvieti Olgu Jansoni.
No sava pēdējā nekustamo īpašumu darījuma, par kuru cīnījos teju 4.5 gadus, gandrīz pusi naudas es ieguldīju intensīvos ivrita kursos Liepājā (3x nedēļā). Savā naivumā es cerēju, ka ivrits man palīdzēs nodibināt kontaktu ar naudīgajiem ebrejiem:) Kā zināms - cilvēks domā, bet Dievs dara!
Pietuvojoties Klaipēdas sinagogai, man galvā bija uzlikta ebreju cepure (kipa), kuru kā atvadu svētību saņēmu no Liepājas ebreju draudzes. Bez tam vēl manā galvā bija vairākas ivrita frāzes, kuras paspēju iekalt. Liels bija ārpus sinagogas stāvošā vīriņa izbrīns, kad uzsāku ar viņu sarunu ivritā. "Šalom! Ma šim ha? Šmi Bruno"
Sarunu turpinājām krievu valodā. Izstāstīju savu stāstu, kuru man nācās vēlreiz izklāstīt draudzes priekšniekam un pēc tam jau rabīnam. Tolaik es ienīdu Latvijas valsti ar visām savām šūnām. Biju gatavs konvertēties jūdaismā, ko apliecināju arī rabīnam. Karoče, saņēmu atļauju palikt pie viena lietuvieša, kurš bija konvertējies jūdaismā un bija vēl ortodoksālāks par pašu rabīnu.
Mans ceļš tālāk aizveda uz Varšavu. Faktiski bez naudas. Bija līdzās cara laika papīra nauda un kaut kādas vācu papīra reihsmarkas. Dīvainā kārtā nebiju tās pazaudējis - bērnībā laukos atradu šo papīra naudu, kura izšķirīgā dzīves brīdī izrādījās ļoti noderīga.
Es gāju iekšā vairākās poļu baznīcās. Visur atbildes skanēja tikai poļu valodā. Neatlika nekas cits kā doties uz sinagogu. Administrācijas darbiniece man ieteica aiziet labāk uz vienu liberālu sinagogu. Izrādijās, ka tās rabīns runāja krievu valodā. Trapezas laikā kārtējo reizi izstāstīju savu stāstu. Ievēroju, ka rabīna acīs bija vienaldzība. Taču to nevarēja teikt par viņa sievu. Viņa ļoti nopietni ieklausījās katrā manā vārdā. Sazinājās ar vienu savu paziņu, caur kuru varēju palikt pie citas paziņas pa nakti, lai jau nākamajā dienā varētu doties uz bezpajumtnieku centru CARITAS. Tur oficiāli drīkstēju palikt līdz diviem mēnešiem. Izturēju knapi divas nedēļas.
Patiesībā Varšavā bija vistraumatiskākā pieredze ceļā uz Vāciju. Kamēr tiku līdz CARITAS centram man nācās arī pagulēt uz ielas, piedzīvot stacijas apsargu negatīvo attieksmi, jo tādiem bomžiem viņi neļauj gulēt stacijā. Līdzko kāds ir iesnaudies, tad viņus modina aukšā un liek atstāt stacijas ēku. Īsāk sakot, vienas angļu draudzes mācītājs man nopirka biļeti līdz Berlīnei. Ierodoties Vācijā es zināju tikai dažas elementāras frāzes no skolas laikiem. Faktiski, tikpat daudz kā ivritā. Arī Berlīnē līdzīgi kā Varšavā es padzīvoju divas naktis uz ielas. Līdz nonācu Leipcigā, kur tad arī notika tas lielais Dieva brīnums.
Kārtējo reizi devos uz CARITAS centru. Tur mani apkalpoja cilvēks krievu valodā. Viņš ieteica doties uz bezpajumtnieku patversmi vīriešiem. Pa zaķi aizbraucu un stādos priekšā. Man patrāpījās laipna sociālā darbiniece, ar kuru sarunājāmies trīs valodās - vāciski, krieviski un angliski.
No sākuma es saņēmu atļauju palikt tikai uz vienu nakti. Pēc tam atkal uz vienu nakti, tad jau uz nedēļu un beigās līdz pat septembra nogalei. Sociālā darbiniece neticēja savām acīm, kad saņēma pozitīvu atbildi. BIJA NOTICIS NEIESPĒJAMAIS. Es saņēmu vienistabas dzīvokli ar EUR 1000 tā iekārtošanai+sociālo apdrošināšanu+bezdarbnieka pabalstu viena gada garumā+apmaksātus vācu valodas integrācijas kursus.
Saskaņā ar Vācijas likumdošanu citiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības pretendēt uz sociālo pabalstu saņemšanu tikai pēc tam, kad viņi vismaz trīs mēnešus ir strādājuši, nevis tā kā tas bija manā gadījumā. Tikai pēc septiņiem gadiem es uzzināju, kas tad tas bija par brīnumu. Vācu valodā to sauc par Amtsfehler. Latviešu valodā tas nozīmē "ierēdņa kļūda". Bet Dievs nekad nekļūdās!
Lai nonāktu līdz šai dievišķās žēlastības pieredzei, atrodoties Varšavā man vajadzēja izdarīt tikai vienu lietu - piedot saviem pāridarītājiem Latvijā. Un tikai tad, kad es no sirds to biju izdarījis atvērās durvis uz Vāciju.